1.Liteartūras apskatā ietvertais materiāls pamato baltā āmuļa terapijas vietu onkoloģisko slimību ārstēšanā. Āmuļa ķīmiskais sastāvs un aktīvo vielu farmakoloģiskie efekti ir detalizēti izpētīti. Nozīmīga ir āmuļa lektīnu un viskotoksīnu citotoksiskā un imūnmodulējošā iedarbība, palielinot onkoloģiskā pacienta izredzes izveseļoties. Apkopota citu valstu ārstu pieredze un āmuļa preparātu ražotāju rekomendācijas par ārstēšanas shēmām, kas ļauj individualizēt ārstēšanu, atbilstoši pacienta, audzēja un arī farmakoekonomiskajiem rādītājiem. Baltā āmuļa preparātu izvēles kritērijus nosaka speciālista uzticība šiem preparātiem, klīniskās tradīcijas un valsts finansiālais atbalsts. Āmuļa preparātu izvēles kritērijus šaurākā aspektā, tas ir preparāta veidu pēc saimniekkoka vai preparāta Iscador gadījumā pēc pievienotā metāla, tāpat arī devu pielāgošanu ārsti izvēlas saskaņā ar ražotāju ieteiktajām ārstēšanas shēmām (atbilstīgi pacienta un audzēja raksturlielumiem) un klīnisko pieredzi.

2.Darbā apkopotie klīniskie pētījumi, kas ir uz pierādījumiem balstītas medicīnas pamats, dod pamatojumu atzīt āmuļa terapiju par lietderīgu onkoloģisko pacientu ārstēšanā. Pacients un ārsts var netikt nostādīts izvēles priekšā, kādu ārstēšanas metodi pielietot. Visbiežāk citās Eiropas valstīs āmuļa terapija tiek nozīmēta paralēli konvencionālajai terapijai. Tas var palielināt tādus rādītājus kā dzīvildze, audzēja remisija, dzīves kvalitāte, izvairīšanās no konvencionālās terapijas izraisītām blaknēm.

3.Apkopotā Latvijas ārstu pieredze par āmuļa terapijas izvēles kritērijiem liecina, ka antropozofiskie ārsti āmuļa terapiju izvēlas gandzrīz visos onkoloģiskajos gadījumos. Konvencionālo medicīnu pārstāvošie speciālisti to izvēlas reti. Kaut arī pētījumā iesaistītie onkologi-ķīmijterapeiti, radiologi-terapeiti, imunologi nenoliedz āmuļa terapijas lietderīgumu un gadījumos, kad konvencionālās terapijas lietderīgums tiek noraidīts audzēja vēlīnas stadijas dēļ, to iesaka, plašākai āmuļa terapijas lietošanai ir ierobežoti ar onkoloģisko slimību vadlīnijām, Latvijas tradīcijām un klīnikas protokoliem.

4.Lai radītu labvēlīgākus apstākļus āmuļa antroposofisko preparātu plašākai lietošanai būtu, pirmkārt, jāparedz ārstam izvēles iespējas atkāpties no vispārpieņemtajām tradīcijām, klīnikas priekšrakstiem un protokoliem. Tādēļ patlaban klīnikā nozīmē āmuļa terapiju tikai vēlīnās slimības stadijās, kad nav iespējams vai lietderīgi pielietot konvencionālās medicīnas metodes.Āmuļa terapija tiek plaši lietota Vācijā, Šveicē, Austrijā un arī citās Eiropas valstīs ir klīnikas, kas akceptējušas šo metodi. Tādēļ nevajadzētu būt šķeršļiem Latvijai kā Eiropas Savienības dalībvalstij akceptēt šo metodi. Solis uz priekšu šinī jomā ir antroposofiskās ārstēšanas metodes reģistrācija Latvijā, kas pašlaik ir procesā. Patlaban Rīgas Stradiņa Universitātes Tālākizglītības fakultātē studē antroposofisko medicīnu ārsti, no kuriem pieci praksē izmanto baltā āmuļa preparātus onkoloģiskajiem pacientiem. Tomēr šie ārsti praktizē ambulatori, kurpretim onkoloģijā nepieciešami stacionāra apstākļi. Būtu nepieciešama specializēta komplementārās medicīnas nodaļa klīnikā, kur pacienti varētu saņemt baltā āmuļa terapiju, kur tiktu veikts pacienta stāvokļa monitorings gan audzēja izmaiņas, gan imunoloģisko parametru izmaiņas, gan dzīves kvalitātes rādītāju izmaiņas, kur tiktu apvienota onkologu, antroposofo ārstu, psihologu pieredze. Būtu jāizvēlas un jāsāk ar divu svarīgu lokalizācijas vietu audzējiem. Otrkārt, būtu juridiski jāparedz pacientam iespēju izvēlēties šo terapiju vai kombinētu terapiju, kas sastāv no kompementārām ārstēšanas metodēm un āmuļa terapijas, jo pašlaik tādas iespējas nav. Pacients, atsakoties no konvencionālās terapijas, atsakās no ārstēšanas vispār. Treškārt, būtu nepieciešams veikt pilnvērtīgu informatīvo pasākumu kopumu- iepazīstināt speciālistus ar citu valstu onkologu pieredzi šajā jomā, konkrētiem klīniskiem piemēriem un uzskatāmiem pētījumu rezultātiem, gan attīstīt informatīvo sadarbību ar mūsu antroposofajiem ārstiem. Pilnvērtīga informācija par āmuļa terapiju un pārliecība par to, ka tā ir uz pierādījumiem balstīta, varētu mazināt aizspriedumu barjeru no speciālistu puses. Iespējams nepieciešama sabiedriska organizācija, kas attīsta šo virzienu. Ceturtkārt, āmuļa preparātu iekļaušana kompensācijas sistēmā valstij iespējams nemaz nepalielina izdevumus uz vienu onkoloģisko pacientu, jo pacients varētu mazāk tērēt valsts līdzekļus citu zāļu grupā- ķīmijterapeitisko, pretsāpju utt. Bet šajā jomā būtu nepieciešams veikt farmakoekonomiskus aprēķinus.