Antroposofajā medicīnā pēc Rudolfa Šteinera tiek pielietota septiņu soļu metode domāšanā, lai tuvotos auga būtībai. Sīkāk neiedziļinoties metodē, kā tiek atpazīts ārstniecības augs, jāsaka, ka āmulis, ņemot vērā tā pusparazītisko dabu, ir līdzīgs audzējam cilvēka organismā.
Auga morfoloģisks raksturojums un izplatība
Baltais āmulis ir Loranthaceae dzimtas ziemzaļš, pusparazītisks krūms, kas aug uz dažādiem kokiem. Āmulis organiskās vielas sintezē pats, bet ūdeni un minerālvielas saņem no saimniekauga. Baltajam āmulim ir trīs pasugas jeb varietātes. Viena no tām parazitē uz lapu kokiem, bet divas – uz priedēm, eglēm, dižeglēm un lapeglēm. Augs veido zarainu, lodveida vai nokarenas formas krūmu, diametrā no 30-120cm. Stumbrs kails, zarojums neīsti dakšveida, zari trausli. Augs iedzelteni zaļš. Lapas ādainas, otrādi lancetiskas (garums līdz 10cm, platums 1-1,5cm), mala gluda, gals noapaļots, izvietotas pretēji. Divmājnieks ar vienkāršu četrlapainu apziedni. Ziedi sīki, dzeltenzaļi, izvietoti zaru galos. Zied martā, aprīlī, sievišķie ziedi ātrāk nekā vīrišķie. Līdz ziemai attīstās augļi. Auglis ir balta neīsta oga ar gļotainu, lipīgu sēklsedzi un vienu sēklu. Sēklas ir pelēcīgi baltas, sirdsveida, apmēram 8 mm platas ar sānu ribu šķautnēm. Lipīgā masa sekmē pārnestās sēklas piestiprināšanos pie saimniekauga. Ogas ēd putni un sēklas ar to ekskrementiem nonāk uz cita koka. Sēkla, nokļuvusi uz saimniekkoka, uzdīgst. No sēklas izveidojas 2- 4 dīgsti. Dīgļa saknes gals izliecas zara virsmas virzienā, to sasniedzis, paplašinās, veidojot piesūcekni. Piesūcekņa vidū izveidojas haustorijs (sūcējaudi), kas iespiežas zarā līdz tā vadaudu kūlītim. Nākamā gadā no tā izveidojas lapaina vasa, bet no primārā haustorija attīstās tā saucamās mizas saknes. Tās stiepjas zara gareniskā virzienā un vēlāk no tām attīstās sekundāri haustoriji, no kuriem izaug jaunas vasas. Haustoriji pamazām apaug ar koksnes šūnām. Vasas nogriešana āmuli neiznīcina[5;6;7].
Āmuļi izplatīti Āzijas, Āfrikas, Jaungvinejas un Austrālijas tropu un subtropu apgabalos. Baltais āmulis izplatīts arī mērenā klimata joslas zemienēs un vidēja augstuma kalnainos apvidos. Eiropā vislabākie klimatiskie, augsnes un ekoloģiskie apstākļi baltajam āmulim ir Francijā. Latvijā sastopams reti, Latvija ir auga izplatības ziemeļu robeža. Sastopams DR Kurzemē un DA Latgalē [5;6;7].
Ķīmiskais sastāvs
Augs satur glikoproteīnus – āmuļa lektīnus ML I,II,III, visalb CBA; polipeptīdus – viskotoksīnus A1-3, B, 1-PS, U-PS; peptīdus – peptīdu 5000 D; oligo- un polisaharīdus – arabinogalaktānu, ramnogalakturonānu, pektīnvielas, hemicelulozi A, hemicelulozi B; flavonoīdus – kvercetīnu, metilkvercetīnu, dimetilkvercetīnu, trimetilkvercetīnu, ramnetīnu, izoramnetīnu, ramnazīnu. Šīs ir galvenās aktīvās vielas, kuras iedarbojas uz audzēja šūnām un imunitāti. Pārējās aktīvās vielas sakārtotas 1.tabulā [7; Kuttan et al.;8].
1. tabula
Baltā āmuļa ķīmiskais sastāvs
| Auga ķīmisko vielu grupa | Ķīmiskās vielas |
| Monosaharīdi | glikoze, fukoze, galakturonskābe, ramnoze, mannoze, ksiloze, galaktoze |
| Triterpēni un to glikozīdi | olanolskābe, ursolskāei, betulīnskābe, β-amirīns, lupeols (β-viskols), α-viskols, viscerīns |
| Augstākie alifātiskie ogļūdeņraži | |
| Augstākie alifātiskie spirti | cetilspirtu |
| Lipoīdi (vaski) | |
| Lipohromu pigmenti | luteīns, zeaksantīns, β-karotīns, violaksatīns, neoksantīns, plastohinons, plastohidrohinons, hlorofils a, hlorofils b, α-karotīns, eloksantīns, ksantofils |
| Organiskās skābes | pienskābe, etiķskābe, propionskābe, sviestskābe, izobaldriānskābe, kapronskābe |
| Ciklitoli (heksaoksicikloheksāni) | kvercīts (scillīts), inozīts jeb vitamīns B8, kvebrahīts, pinīts, mezoinozīts, inozīts |
| Amīni | holīns, β-feniletilamīns, tiramīns, histamīns, acetilholīns, propionilholīns, betaīns, firmiānholīns |
| Aminoskābes | γ-aminosviestskābe, Asp, Thr, Ser, Glu, Pro, Gly, Ala, Val, Met, Ile, Tyr, Phe, His, Lys, Arg |
| Alkoloīdi un tiem līdzīgie savienojumi | Viskamīns, C8H11N |
| Politerpēni | kaučuks |
| Sterīni | dihidro-β-sterīns, β-sitosterīns, stigmasterīns, ergosterīns |
| Kardenolīdi | strospezīds, neritalozīds, odorozīds H |
| Fenolus un to atvasinājumi | siringīns, siringenīna apiozilglikozīds, eleoterozīds |
| Fenolkarbonskābes | hlorogēnskābe, kafijskābe, sinapskābe, ferulskābe, vanilīnskābe, ceriņskābe, hidroksibenzoskābe, dihidroksibenzoskābe, hidroksifeniletiķskābe, protokatehskābe |
| Miecvielas | |
| Halkoni | |
| Vitamīni | C, E |
| Minerālvielas | makroelementi (kālijs, nātrijs, magnijs un kalciju), mikroelementi (varš un cinks) |
Baltā āmuļa aktīvo vielu sastāvs variē atkarībā no saimniekoka, uz kura tas audzis un sezonalitātes. Saimniekkoka ietekmē mainīga ir viskotoksīnu koncentrācija un kvalitatīvā kompozīcija. Arlesheimas Hiscia Institūtā (Hiscia Institute) viskotoksīni tika izolēti no auga ekstrakta, sadalīti un analizēti ar augstspiediena šķidrumu hromatogrāfijas palīdzību.
Sezonālā ietekme uz ķīmisko sastāvu izpaužas tādejādi, ka ziemā āmuļa lektīni ir vislielākā koncentrācijā, bet vislielākā viskotoksīnu koncentrācija ir vasarā [6].
Āmuļa lektīni pārsvarā atrodas auga daļā no centra līdz stiprinājuma vietai pie saimniekkoka. Tikai nedaudz lektīnu atrodas lapās. Viskotoksīni izvietoti galvenokārt āmuļa zaru perifērijā- pārsvarā lapās[6].
Farmakoloģiskās darbības raksturojums
Āmuļa aktīvās vielas darbojas divējādi: pirmkārt, darbojas uz audzēja šunām citotoksiski, apoptozi veicinoši, angioģenēzi nomācoši, otrkārt, uz imūnsistēmu, veicinot organisma cīņu pret audzēju, kas ir ļoti nozīmīgi slimības gaitā. Būtiski, ka āmuļa preparātu aktīvās vielas citotoksiski darbojas pārsvarā tikai uz audzēja šūnām.
Āmuļa lektīni ir līdzīgi rīcina lektīniem. Tiem piemīt citostatiska iedarbība, tātad tie nomāc audzēja šūnu augšanu. Viskotoksīni ķīmiskās struktūras un farmakoloģisko efektu ziņā tie ir tuvi čūsku indēm, piemēram, kobras kardiotoksīnam. Viskotoksīniem piemīt citolītiska darbība uz audzēja šūnu membrānām [6].
Āmuļa lektīni (ML I, II, III) ir visvairāk izpētītie. Āmuļa lektīni sastāv no divām polipeptīdu ķēdēm: ogļhidrātu saišu B ķēdes, kas var piesaistīties pie šūnas virsmas receptoriem, kuri dod iespēju proteīniem iekļūt šūnā un katalītiskās A ķēdes, kura var pēc tam inhibēt proteīnu sintēzi, pateicoties tās ribosomas inaktivējošajām īpašībām. Žurkas aknu ribosomas apstrādā ar ML-A, tai seko izolētas rRns apstrāde ar anilīnu. Tas izraisa fragmenta (apmēram 450 nukleotīdi) atšķelšanu no 28 S ribosomas RNS. Šī nukleotīdu fragmenta tālākā analīze atklāja, ka fosfodiēstera saites anilīnjūtīgā vieta ir starp A-4324 un G-4325. Šis rezultāts parādīja, ka ML-A inaktivē ribosomu, sašķeļot N-glikozīd-saiti 28S rRNS vietā A-4324 [9].
2. attēls Āmuļa ekstrakta farmakoloģiskie efekti
Citotoksiska iedarbība piemīt lektīniem un viskotoksīniem. Lektīni, kvercetīna atvasinājumi un triterpenoīdi uzrāda apoptozi inducējošu darbību. Triterpenoīdiem piemīt arī angioģenēzi nomācoša darbība. Lektīni uzrāda citotoksisko efektu arī multimedikamentozās rezistences gadījumā un uzlabo pretaudzēju medikamentu citotoksicitāti. Pētīts baltā āmuļa aglutinīna-1 (VAA-1) un pretvēža zāļu kombinētā citotoksiskā darbība pret cilvēka A549 plaušu vēža šūnām. Attīstot jaunus virzienus plaušu vēža ārstēšanā, tika vērtēta VAA-antineoplastiskā darbība plaušu karcinomas gadījumā atsevišķi un kombinācijā ar citiem ķīmijterapijas līdzekļiem, ieskaitot doksorubicīnu, cisplatīnu, taksolu. Rezultāti tika iegūti, izmantojot plūsmas citometriju. VAA-1 kombinācija ar cikloheksimīdu uzrādīja spēcīgu sinerģisku efektu, VAA-1 inducēja G1-fāzes akumulējošos mehānismus bez apoptozes. Vienlaicīgi nozīmējot VAA-1 ar citiem pretvēža līdzekļiem, citotoksiskie efekti uzlabojas. Mononukleārajās šūnās āmuļa ekstrakts uzrāda DNS stabilizējošas īpašības. Baltā āmuļa ekstrakts un tā aktīvās vielas stimulē imūnsistēmu: aktivē monocītus/makrofāgus, granulocītus, dabīgās galētājšūnas, T-šūnas, dendrīnšūnas, inducē citokīnus, tādus kā IL-1, IL-2, IL-4, IL-5, IL-6, IL-8, IL-10, IL-12, GM-CSF, TNF- α, IFN-γ [10].
Dabīgo galētājšūnu (NK) un limfokīn-aktivēto galētājšūnu citotoksicitāti izteikti uzlabo āmuļa ektsrakta ramnogalakturonāni, kas savieno šīs galētājšūnas ar audzēja šūnām. Bez tam amuļa ekstrakta aktīvās vielas traucē audzēja angioģenēzi. Āmuļa lektīni, proteīnu kompekss, oligosaharīdi uzrādīja audzēja augšanas inhibēšanas un reducēšanas efektus. Tomēr daudzi jautājumi attiecībā uz precīzu āmuļa ekstrakta aktīvo vielu darbības mehānismu saglabājas [10]. 2.tabulā apkopoti āmuļa aktīvo vielu farmakoloģiskie efekti.
2. tabula
Baltā āmuļa aktīvo vielu farmakoloģiskā iedarbība
| Vielu grupas | Aktīvās vielas | Iedarbība uz audzēja šūnām | Iedarbība uz imūnsistēmu |
| Glikoproteīni | Āmuļa lektīni: ML I, ML II, ML III | Citotoksicitāte, inhibējot ribosomu proteīnu sintēzi, inducējot apoptozi | Lokāla reakcija injekcijas vietā. Palielinās eozinofīlo daudzums. Palielinās dabīgo galētājšūnu un fagocitozes aktivitāte. Izdalās TNF-α, IL-1, IL-2, IL-6 |
| Visalb CBA | Neliela citotoksicitāte | Limfocītu stimulācija | |
| Polipeptīdi | Viskotoksīni A 1-3, B, 1-PS, U-PS | Citotoksicitāte, lizējot šūnu membrānas | Makrofāgu aktivācija, pastiprina granulocītu fagocitāro darbību |
| Peptīdi | Peptid 5000D [Kutan et.al.] | Citotoksicitāte, audzēja kavēšana dzīvnieku eksperimentos | Makrofāgu aktivācija, citotoksiskās aktivitātes pastiprināšanās |
| Oligo- un polisaharīdi | Arabinogalaktāns, ramnogalakturonāns | Audzēja kavēšana dzīvnieku eksperimentos | Stimulē T-līdzētājšūnas (TH1 pieaug, IFNγ pieaug), uzlabo dabīgo galētājšūnu (NK) aktivitāti. Izdalās interferons-γ |
| Flavonoīdi | Kvercetīna atvasinājumi | Apoptozes inducēšana | Antioksidatīva un šūnu aizsardzības funkcija |
| Triterpenoīdi | Oleānskābe, ursolskābe, betulīnskābe | Apoptozes un šūnu diferecācijas inducēšana, antiangioģenēze | Imūnā aizsardzība. Makrofāgu aktivācija. |