Pēc slimnīcas nonākšanas Rīgas pilsētas īpašumā, slimnieku skaits strauji pieauga. Tajā vairāk iestājās trūcīgie psihiskie slimnieki, jo viņus ārstēja bez maksas. Drīz vien Rotenbergas iestādē sāka just vietu trūkumu. Slimnīcas administrācijai vilcinoties ar lēmuma pieņemšanu par slimnīcas paplašināšanu, to uzņēmās pats Dr. G.Brucers. Viņš nopirka slimnīcai blakus esošu zemes gabalu ar ēku, kur agrāk atradās kareivju kazarma.
Vēlāk šis īpašums ieguva nosaukumu “Waldheim”, un Dr. G.Brucers to izīrēja slimnīcai uz 3 gadiem. Par Rotenbergas iestādi varētu teikt tāpat kā par Rīgu – tā nekad nebija gatava. Slimnieku skaits pieauga, sāka trūkt vietu, un slimnīca pakāpeniski nopirka vai noīrēja blakus esošos zemes īpašumus, uzcēla vai pārbūvēja ēkas. 1888. un 1889. gadā pēc H. Šēla (1829–1909) projekta uzcēla divus mūra paviljonus un administratīvo korpusu.
Slimnīcas pastāvēšanas pirmajos gados režīms atgādināja mājas režīmu – ārsti un apkalpojošais personāls pusdienoja pie viena galda ar pacientiem. Mainoties ārstējamo slimību profilam, iestājoties nemierīgiem slimniekiem, režīms kļuva stingrāks. Slimniekus novietoja atsevišķās palātās vadoties pēc slimības rakstura, slimnieku dzimuma un materiālā stāvokļa. Rotenbergas iestādē bija slimniekiem vislabākie apstākļi ne tikai Baltijā, bet arī visā Krievijā. Tādi slimnieku savaldīšanas piederumi kā spaidu krekli un krēsli slimnīcā gan bija, bet tos izmantoja ļoti reti.
Pieminēšanas vērts ir arī Rotenbergas iestādes parks. Pēc lielās pārbūves un paplašināšanās 1889. gadā parku vajadzēja sakārtot, izveidot celiņus, apstādījumus. To uzticēja izdarīt toreizējam pilsētas dārzniekam Georgam Kufaltam (Georg Kuphaldt;1855–1938). Georgam Kufaltam bija ievērojama nozīme Rīgas pilsētas dārzu, parku un citu apstādījumu izveidošanā.
Nepārprotami svarīgākā persona Rotenbergas iestādē, no 1920. gada Sarkankalna slimnīcā, bija slimnīcas direktors, kas bija arī pirmais ārsts. Šo amatu ieņēmuši:
1862 – 1883 Gregors Brucers (Gregor Brutzer; 1834 – 1883)
1884 – 1913 Teodors Tīlings (Tiling Theodor; 1842 – 1913)
1913 – 1919 Jūlijs Šrēders (Julius Schroeder; 1872 – ? )
1919 – 1942 Hermanis Buduls (1882 – 1954)
Pirmais slimnīcas direktors un dibinātājs Gregors Brucers pavadīja šajā amatā 21 gadu. Mūža nogalē ilgstoša slimība piespieda viņu pārtraukt darbu slimnīcā, lai gan viņš joprojām skaitījās direktors un galvenais ārsts. 1884. gadā par direktoru ievēlēja medicīnas doktoru Teodoru Tīlingu, kurš jau agrāk kā ārsts – asistents bija darbojies Rotenbergas iestādē.
Teodors Tīlings bija Rotenbergas iestādes direktors līdz pat savai nāvei 1913. gadā. Pēc Dr. Tīlinga nāves par Rotenbergas iestādes direktoru ievēlēja trešo ārstu Jūliju Šrēderu.
Dr. Šrēders strādāja Rotenbergas iestādē no 1900. gada. 1919. gada septembrī Latvijas valdība izdarīja izmaiņas pilsētas atbildīgo ierēdņu sastāvā, pievēršot uzmanību tam, vai ierēdņi prot latviešu valodu. Jūlijs Šrēders acīmredzot neprata to pietiekoši labi, tāpēc atstāja Rotenbergas iestādi un pārcēlās uz dzīvi Vācijā.
1919. gadā par nu jau Sarkankalna slimnīcas direktoru tika iecelts Hermanis Buduls – leģendāra personība Latvijas medicīnas vēsturē. Viņš bija pirmais latviešu profesors psihiatrs, pirmās psihiatrijas mācību grāmatas autors latviešu valodā, psihiatrijas kā augstskolas mācību priekšmeta izveidotājs Latvijā, Latvijas psihiatru zinātniskās skolas izveidotājs, izcils klīnicists un pētnieks.
Diemžēl slimnīcas uzplaukumam sekoja Otrais pasaules karš. 1942. gadā Sarkankalna slimnīca tika slēgta un tās vietā tika ierīkots kara hospitālis. 1946. gada 24. jūlijā slimnīcas telpās tika nodibināts Rīgas Ortopēdijas un reparatīvās ķirurģijas institūts, tagad – Valsts traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca.
Profesors Hermanis Buduls 1944. gadā emigrēja uz Vāciju. Hermanis Buduls nomira 1954. gada 10. novembrī un ir apglabāts Vīslohā.
Sarkankalna slimnīca ir uzskatāma par pirmo psihiatriskās dziedniecības iestādi Latvijā mūsdienīgā izpratnē, kas jau nodarbojās ar slimnieku ārstēšanu, nevis vienkāršu uzraudzību. Bez tam tā skaitījās paraugiestāde visā Krievijā. Tieši Rotenbergas iestāde bija vietējo Baltijas psihiatru kalve un tās ārsti daudz darījuši garīgo slimnieku dzīves apstākļu uzlabošanā.