Jau iepriekš rakstījām par alkohola atkarības problēmu un tās ārstēšanas iespējām. Šoreiz par līdzatkarību, kas attīstās ģimenes locekļiem un citiem tuviem cilvēkiem kopdzīves laikā ar atkarīgo, piemērojoties viņam un viņa uzvedībai saistībā ar atkarības problēmu.
Līdzatkarība kā termins parādījās pirms aptuveni 50 gadiem, kad ar to sāka apzīmēt atkarīgas personas tuvinieku (ģimenes locekļu, draugu, darbabiedru u.c.) uzvedību, attieksmi un rīcību, kura būtībā nevis veicina atveseļošanos, bet gan kavē to, veicina atkarības progresēšanu. Visbiežāk līdzatkarība izpaužas kā atbildības uzņemšanās par atkarīgā cilvēka rīcību un uzvedību, tādējādi veicinot viņa bezatbildību, pasivitāti un sekmējot izvairīšanos no ārstēšanās.
Līdzarto, lai arī atkarīgais varētu uzsākt un sekmīgi turpināt atveseļošanos, ļoti svarīgi veicināt arī šīs līdzatkarīgās apkārtējās vides atveseļošanu.
Jāatzīst, ka ikdienā cilvēki viens no otra ir atkarīgi daudz un dažādos veidos, taču līdzatkarība nozīmē savas dzīves pakārtošanu otra cilvēka dzīvei, kas nav sastopama tikai ģimenē vai attiecībās ar atkarības problēmu. Līdzatkarīgas uzvedības veids var attīstīties, bērniem augot ģimenēs ar pārāk stingriem ģimenes noteikumiem un vecākiem piekopjot neveselīgu audzināšanas stilu, tā iespaidā viņiem nereti attīstās psiholoģiski un emocionāli traucējumi un attiecību veidošanas problēmas.
Neefektīvie līdzatkarīgā mēģinājumi kontrolēt atkarīgā vielas lietošanu un uzvedību nereti izraisa hronisku stresu, kas var sasniegt tik augstu pakāpi, ka var sākt attīstīties dažādas psihosomatiskas saslimšanas – migrēna, hipertensija, galvassāpes, gremošanas sistēmas darbības traucējumi u.c. Hroniskais stress var izpausties nervu sabrukumā un citās emocionālās vai psiholoģiskās saslimšanās. Noris ne vien fiziska, bet arī sociāla un garīga degradācija, un tiek ietekmēta sociālā aktivitāte un attiecības gan ģimenē, gan ārpus tās. Gadījumos, kad atkarīgais vēl nav gatavs atzīt savu slimību un sākt ārstēšanos, līdzatkarīgajiem būtu jāpadomā par savu garīgo un fizisko veselību, negaidot šo iepriekš minēto simptomu parādīšanos.
Līdzatkarīgie palīdzību var saņemt, griežoties pie narkologiem un pie psihoterapeitiem. Minesotas programmas ietvaros paralēli darbam ar atkarīgo personu, speciālisti strādā arī ar līdzatkarīgajiem ģimenes locekļiem (ģimenes psihoterapija, konsultācijas).
Bieži vien ģimenēs ar atkarību pastāv arī citas sociālās problēmas – bezdarbs, zems ienākumu līmenis, vardarbība, kas ir cieši saistītas un tās ietekmē gan ekonomiskie, gan sociālie un psiholoģiskie cēloņi. Tieši tādēļ pēc palīdzības un informācijas var griezties pie sociālajiem darbiniekiem, kuri, izzinot ģimenes apstākļus, kā arī katra indivīda un ģimenes vajadzības un to apmierinājuma līmeni, lems par nepieciešamību iesaistīt citus speciālistus, lai varētu sniegt optimālāko palīdzību.
Daudzi speciālisti uzsver nepieciešamību atveseļošanos turpināt visas dzīves garumā, strādājot ar sevi patstāvīgi, darbojoties pašpalīdzības grupā vai ar speciālistu, lai tā būtu pilnīga nevis daļēja, kad ne individuāli, ne arī kolektīvi ģimenes locekļi nekļūst pilnībā brīvi no pašsagraujošas attieksmes un ierastajiem uzvedības veidiem, kas ierobežo iespēju dzīvot piepildītu, veselīgu un produktīvu dzīvi.