Sirmajā senatnē Kandavas novadu klāja diženu ozolu audzes. Ozolkalnā pacēlās senču pils, no kuras senie virsaiši pārvaldīja plašus Kursas novadus. Kandava bija viens no senās Vanemas zemes centriem. Palūkojoties šodien uz Kandavas apkārtni, mēs Abavas senlejas labajā krastā ieraugām veco Ozolāju. Te atkal vasaras saulgriežos, kā sendienās, skan Jāņu dziesmas, liesmo ugunskuri, kuru blāzmojums un dzirksteļu spieti sasaucās ar Ozolkalnā kurtajām ugunīm. Senajos laikos ugunskuru sasaukšanās pakalnos ne vienmēr vēstīja par svētkiem, bet bieži vien aicināja kuršu karavīriem cīņā par savu tēvutēvu zemi.
ĪSS IESKATS KANDAVAS VĒSTURĒ
Kandavas nosaukums veidojies ļoti īpatnēji, jo ar vārdu „Kandava” senāk apzīmēja mitru, izbrauktu vai izmīdītu vieta, kurai bija grūti tikt pāri vai arī lielu peļķi uz ceļa. Tautā pat bija iesakņojušies teicieni: „ceļš kā Kandava” vai „ceļš kā uz Kandavu” un tas nozīmēja, ka jābrauc ir bijis pa ļoti sliktu ceļu. Jaunākie pētījumi liecina, ka nosaukuma „Candowe” izcelsme ir lībiska un tulkojums varētu būt „vieta ūdens malā vai stūrī.
Kandava, kas izvietojusies iespaidīgajā Abavas senlejā, bijusi apdzīvota jau aizvēsturiskos laikos. Arheologu atradumi Abavas krastos liecina, ka te pirmie iedzīvotāji ieradušies jau II gadu tūkstotī pirms Kristus dzimšanas. Tātad jau agrajā dzelzs laikmetā Kandavas apkārtnē dzīvojuši cilvēki un pēc kāda laika Abavas krastos slējās iespaidīgi kuršu pilskalni. Baznīcas kalns Kandavas ziemeļu galā ir viens no tiem. Tas mums atgādina senatni un apliecina, ka senču gari klejo Kandavā vēl šodien un nekur nepazudīs rīt. Kandavas kuršu pils pastāvējusi Abavas senlejas labajā krastā jau X-XII gadsimtā.
Vēstures avotos Candove (Kandava) minēta 1230. gadā sakarā līgumu, kas tika noslēgts starp Austrumkursas deviņu kungu novadiem un Rīgas Domkapitulu, Rīgas bīskapu Eberhardu fon Zeine (Eberhard von Seine), Zobenbrāļu ordeni un Rīgas rāti. Pēc Livonijas ordeņa iebrukuma kuršu novadā 1245. gadā, te 1254. gadā tika uzcelta ordeņa mūra pils. Tā bija paredzēta kā Livonijas ordeņa fogta (tiesneša) rezidence un kā tāda tā minēta 1312. gadā. Pie pils izveidojās pilsētiņa, kurā tika nometināti vācu kolonisti, kas galvenokārt bija amatnieki un tirgotāji. Kandavas vācu pilsētiņu veidoja amatnieku darbnīcas, tirgus vieta un baznīca. Spriežot pēc galveno satiksmes ceļu virzieniem, kas ved uz Kuldīgu caur Sabili, Talsiem un Tukumu, Kandavas tirgus laukums savu atrašanās vietu nav mainījis cauri gadsimtiem un atrodas tajā pašā vietā vēl šodien.
Par laika posmu līdz Kurzeme hercogistes izveidošanai ziņas par Kandavu ir skopas. 1366. un 1397. gadā Kandavas pilsētiņa minēta kā „opidum”, kas nozīmē nocietinātu apdzīvotu vietu. Grāmatā „Talsu novads” atrodamas ziņas, ka Kandavā 1511. gadā bijis viens skolotājs, 1534. gadā darbojies krogs, 1536. gadā minēts kalējs, 1560. gadā – skola.
Kad ordeņa karaspēku sakāva poļi un krievi, tad Livonijas ordeņa valsts sabruka. 1561. gada Livonijas ordeņa pēdējais mestrs Gothards Ketlers (1517.- 1587.) un Rīgas virsbīskaps Brandenburgas Vilhelms (1498.- 1563.) bija spiesti Viļņā parakstīt kapitulācijas līgumu un to pieņēma Polijas karalis un Lietuvas lielkņazs Sigismunds II Augusts (1520.- 1572.). Pēc tam Daugavas kreisajā krastā tika izveidota Kurzemes un Zemgales hercogiste, par kuras pirmo hercogu kļuva Gothards Ketlers. No tā laika Kandavas pilī fogta vietā sāka saimniekot pilskungi. Varas maiņa 1561. gadā būtiski neietekmēja Kandavas miestiņa dzīvi un izaugsmi. Apbūve turpinājās ap tirgus laukumu. Ēkas pārsvarā būvēja no koka, klāja ar salmu un lubiņu jumtiem, tāpēc tās piedzīvoja ne vienu vien ugunsgrēku. Pie ievērojamajiem notikumiem Kandavā pieskaitāms arī tas, ka 1618. gadā poļu karavadonis Alberts Staņislavs Radzivils (1595.-1656.) Kandavas pilī pieņēma vietējo muižnieku uzticības zvērestu Polijai un tās karalim.
Oficiāli miesta tiesības Kandavai, Sabilei, Talsiem un Tukumam piešķīra 1625. gadā. Tajā laikā tie bija hercoga īpašumi. 1687. gadā Veckandavas panorāmā ienāca pirmā mūra baznīca, kurai blakus veidojās Baznīcas kapsēta.
Lielas pārmaiņas Kandavā notika pēc 1642. gada, kad Kurzemē sāk valdīt hercogs Jēkabs Ketlers (1610.-1681.). Iedzīvotāju skaits pieauga no 600 cilvēkiem līdz 1000. Kandavā un tās apkārtnē sāka darboties manufaktūras, darbojās pulvera maltuve un dzirnavas. Pulvertornī glabāja gatavo pulveri, ko veda uz Sloku, no kurienes pa Lielupi to nogādāja Rīgā. Vēl Kandavā darbojās linu austuve un alus darītavas. Taču saimnieciskais uzplaukums nebija ilgstošs. Postoši bija svešzemnieku iebrukumi un to ievazātās sērgas. 1710. gadā sāka plosīties lielā mēra epidēmija un no visiem iedzīvotājiem dzīvi palika tikai 2 amatnieki. Aptuveni tikai pēc 100 gadiem Kandavas miests sāka atkopties, tad apdzīvotas jau bija 30 mājas un iedzīvotāju skaits sasniedza 450. Lielā mēra epidēmija bija robežlīnija, no kuras atsākās Kandavas etniskā un saimnieciskā atjaunotne.
Jau 1730. gadā darbu atsāka 2 skoliņas: vācu un latviešu. Ap 1769. gadu provizors Dītrihs Grūbe atvēra aptieku. 1687. gadā uzceltā baznīca ērģelnieka vainas dēļ 1728. gadā nodeg, tāpēc 1730. gadā sākās tagadējās mūra baznīcas celtniecība. 1736. gadā tās celtniecību pabeidza un draudzei tā kalpo vēl šodien. 1730. gadā uzcēla arī mācītājmuižas dzīvojamo ēku, kurā dzīvoja prāvests un Talsu draudzes mācītājs Kārlis Amenda (1711.-1836.). Viņš bija ļoti ievērojams cilvēks, jo bija komponista Bethovena sirdsdraugs un Mocarta bērnu audzinātājs. Ar draudzes aizbildņu atbalstu 1887. gadā Kandavā sāka darboties diakonisu slimnīca, kurā varēja ārstēties ap 20 slimnieku vienlaicīgi.
1795. gadā Kurzemes hercogiste tika iekļauta Krievijas sastāvā, kļūstot par Kurzemes guberņu. Kandavā pieauga iedzīvotāju skaits, kā rezultātā tika atļauts noturēt iknedēļas tirgu pa ceturtdienām. 1799. gadā Kurzemē atļāva iebraukt un apmesties uz dzīvi žīdiem (ebrejiem), kuri strauji sāk dibināt savus tirdzniecības un amatniecības uzņēmumus. 1812. gadā Kandavas novads pārdzīvoja franču okupāciju un zināmus postījumus. 1870. gadā Kandavā plosījās ugunsgrēks, kā rezultātā nodeg gandrīz visa koka apbūve. Otrreiz ugunsgrēks plosījās 1881. gadā, kad nodeg apmēram trešā daļa Kandavas. Pēc šiem lielajiem ugunsgrēkiem sākas intensīva mūra ēku celtniecība, kurā izmantoja no ordeņa pils mūriem izlauztos laukakmeņus. Unikāls piemineklis Kandavā ir 1873. gadā celtais akmens mūra tilts ar četrām arkām – lokveida pārsedzēm.
1892. gadā tika izdoti pilsētu noteikumi, pēc kuriem arī lielākie miesti varēja vēlēt pilsētas domi. 1893. gada 30. decembrī domnieki par pirmo pilsētas vecāko ievēlēja provizoru Aleksandru Rozentālu, kurš savus pienākumus veica līdz 1902. gadam. Ap 1850. gadu darbu sāka Kandavas pagastskola, kurā izglītību ieguvis valodnieks Kārlis Mīlenbahs (1853.-1916.). Viņa vārdā 1936. gadā nosauca Kandavas sešu klašu pamatskolu (tagad vidusskolu).
1903. gadā uzcēla sēravotu dziedniecības iestādes pirmo ēku. 1917. gadā Kandava ieguva pilsētas tiesības, jo tika mainīts nolikums par pilsētām. Kandava un pagasts ietilpa Talsu lauku rajonā. 1920. gadā sāka darboties Kandavas apvienotā sešklasīgā pamatskola, bet 1936. gadā tika uzcelts jauns skolas nams. Skolu departaments 1936. gadā deva atļauju Kandavā būvēt lauksaimniecības tipa arodskolu un 1937. gada 9. septembrī skola uzsāk darbu. Veselības aizsardzības jomā aktīvi strādāja Latvijas Sarkanā Krusta biedrības Kandavas organizācija, kas dibināta 1920. gadā. Lielajā ielā 27 darbojās veselības kopšanas punkts. 1935. gadā sāka celt sēravotu iestādi, kurai bija jānomaina jau esošās koka celtnes. Dziedniecības procedūra konsultēja ārsts Vladimirs Stiprais (1897.-1966.). Ārsts Jūlijs Šmits (1888.-1969.) uzbūvēja sanatoriju, kura bija paredzēta ar tuberkulozi slimiem jauniešiem, taču iestāde darbu neuzsāk, jo sākās karš un Kurzemes aizstāvēšanas laikā šeit atradās vācu 16. armijas štābs. 1945. gadā ēkā jau saimniekoja sarkanarmieši. Patlaban ēkā atrodas Kandavas slimnīca. Pēc Otrā pasaules kara Kandavas pilsētas dzīve pamazām iegāja normālās sliedēs, ko nevar teikt par Kandavas pagastu, kurā sākas zemnieku saimniecību sagrāve un lauku ļaužu fiziska iznīcināšana (1949. gada deportācijas un kolhozu dibināšana). Pēckara gados arodskola pārveidoja par Kandavas lauksaimniecības tehnikumu, Mīlenbaha pamatskola pārtapa par pilno vidusskolu, veselības kopšanas punktu pārdēvēja par bērnu konsultāciju, 1959. gadā atvēra mūzikas skolu, darbojās kultūras nams un Kandavas sporta komplekss.
XX gadsimta pēdējie 10 gadi un jaunais XXI gadsimts atnesa Kandavai, tāpat kā visai Latvijai, lielas pārmaiņas. Daudzko kandavniekiem nācās apgūt no jauna, nācās daudz strādāt, lai tiktu līdzi laikam un pārvarēt daudz grūtību, taču Kandavas senatnīgums labi sadzīvo ar jauno, tāpēc ir cerības, ka visas grūtības tiks pārvarētas.
MEDICĪNAS PIRMSĀKUMI KANDAVĀ
Kandava ir neatņemama Kurzemes sastāvdaļa gan ģeogrāfiski, gan vēsturiski, tāpēc arī medicīnas pirmsākumi Kandavā ir cieši saistīti ar medicīnas rašanos un izaugsmi visā Kurzemē. Par dziedniecību Kurzemē vissenākajos laikos ziņu ir maz un tikai arheoloģiskie izrakumi sniedz skopu un fragmentāru informāciju par paaudžu paaudzēs krāto un glabāto tautas pieredzi cīņā ar slimībām un ievainojumiem. Vācu bruņinieku ekspansijas laikmets un Livonijas ordeņa valdīšanas periods, kas aizsākās XII gadsimta beigās un turpinājās līdz XVI gadsimta vidum, nav atstājis daudz liecību par medicīnas attīstību Kurzemē, tomēr, rūpīgi vācot katru norādi un ziņu, ir izdevies kaut aptuveni izsekot, medicīnas attīstības posmam šajā periodā.
Kā liecina literatūras avoti, tad Vidzemē un Igaunijā pirmie mediķu saimes pārstāvji – bārddziņi – parādījās jau XIII un XIV gadsimtā, kamēr Kurzemē pirmie no tiem minēti tikai XVI gadsimtā. Iemesli tam, ka par mediķu darbību Kurzemē nav ziņu, var būt galvenokārt divi. Pirmkārt, iespējams, ka arhīvu materiāli no Ordeņa valsts laikiem nav saglabājušies, tāpēc mums vienkārši nav pieejama informācija par noteiktu laika periodu. Otrkārt, iedzīvotāju blīvums Kurzemē varēja būt neliels, tāpēc medicīnas personālam bija materiāli neizdevīgi uzturētie šajā teritorijā, ja pavisam netālu atradās liela, ļoti dzīva pilsēta – Rīga, kur gaidīja daudz darba un laba peļņa.
Situācija ievērojami mainījās līdz ar Kurzemes un Zemgales hercogistes izveidošanos 1562. gadā. Hercogistes ietvaros sāka veidoties medicīniskās aprūpes sistēma, kuras pamatā, tāpat kā visur citur, bija noteikta medicīnas speciālistu hierarhija, sākot no tautas dziedniekiem, praktizējošiem priesteriem un mūkiem, pirtniekiem un bārddziņiem līdz īstiem ārstiem, kas bija guvuši izglītību Eiropas universitātēs un ieguvuši maģistra vai pat doktora grādu.
Viszemākais prestižs, kā medicīnas pārstāvjiem, bija pirtniekiem, jo valdīja uzskats, ka būt par pirtnieku nav nekāds gods. Pavisam cits statuss bija bārddziņiem, kurus jau drīz sāka godāt par ķirurgiem un ap XVI gadsimta beigām tiem Kurzemē jau bija sava amata brālība un tika izstrādātas šrāgas – amata brāļu tiesības un pienākumi, kas visiem bija stingri jāievēro.
Ķirurgi jeb brūču ārsti bija šajā laikā vienīgie kaut cik izglītotie mediķi, kas bija pieejami plašākam cilvēku lokam Kurzemē. Līdz XVIII gadsimta beigām saglabājās situācija, kad ārsti ar universitātes izglītību bija sastopami tikai lielākajās pilsētās – Jelgavā un Kuldīgā – un tie ārstēja tikai iekšķīgās slimības. Vēl reizēm kaut kur parādījās pa kādam klejojošam ārstam, taču viņus arī galvenokārt pievilka lielākās pilsētas.
1795. gadā Kurzemes hercogisti pievienoja Krievijas impērijai. Līdz ar to Kurzeme tik iedalīta apriņķos un katrā no tiem tika izveidots apriņķa ārsta, apriņķa brūču ārsta un divu brūču ārsta palīgu amati. 1797. gadā tika izveidota Kurzemes Medicinālpārvalde, kuras uzdevums bija izveidot medicīnas personāla reģistru, pārbaudīt diplomus un atestātus, kā arī noeksaminēt visus tos mediķus, kuri nebija guvuši izglītību Krievijas impērijas robežās. XIX gadsimta laikā ārstu un citu medicīnas darbinieku skaits nemitīgi auga un XX gadsimta sākumā Kurzemē praktizēja 188 ārsti, 57 feldšeri, 231 vecmāte.
Kandava kā neliela apdzīvota vieta ilgu laiku nevarēja pretendēt uz medicīnas speciālista klātbūtni, tomēr pirmais medicīnas pārstāvis, kas uzturējās Kandavā minēts jau 1582. gadā. Tas ir Melhiors Pancs (Melchior Pantz), kurš tika godāts par bārddzini un ne citādi. Par viņa darbību nekāda plaša informācija nav saglabājusies, tikai darbības gadi – 1582.-1596. – un tas, ka 1596. gadā viņas piederējusi kāda neliela muižiņa Kandavas draudzes teritorijā. Tālāk nekāda informācija par mediķu darbību Kandavā nav atrodama un iestājās klusums uz kādiem 200 gadiem. 1781. gadā par ķirurgu un ārstu Kandavā un Talsos tiek minēts Heinrihs Lattermans (Heinrich Lattermann) no Saksijas. 1799. gadā viņš nokārtoja eksāmenus kā ķirurgs pie Kurzemes Medicinālpārvaldes un līdz mūža galam 1826. gadā dzīvoja un strādāja Kandavā. 1794. gadā Kandavā sāka strādāt otrs ķirurgs – Stanislavs Malinovskis (Stanislaus Malinowski). Pēc Kurzemes pievienošanās Krievijai viņš kādu laiku darbojās nelegāli, jo eksāmenus specialitātē nokārtoja tikai 1805. gadā Tērbatā. Malinovskis nomira 1836. gadā Kandavā 61 gada vecumā.
Pirmais ārsts ar augstāko medicīnisko izglītību uzsāka darbu Kandavā 1799. gadā. Tas bija Karls Kristofs Maienbergs (Karl Christoph Mayenberg)(1745.-1806). Viņš piedzima Vācijā, studēja medicīnu Leipcigas Universitātē, kur 1772. gadā ieguva doktora grādu. Pēc tam viņš ieradās Kurzemē, lai strādātu par ārstu. No 1799. līdz 1805. gadam viņš strādāja Kandavā, tad Ventspilī, kur mira 1806. gadā.
Pavisam īsu laiku – no 1813. līdz 1815. gadam – Kandavā uzturējās un praktizēja pieredzējis ķirurgs Gotlībs Augusts Lebers (Gottlieb August Loeber)(1785.-1846.), kurš kopš 1807. gada strādāja dažādās vietās Kurzemē un mira 1846. gadā Iecavā. Nākamais ārsts, kuru pēc hronoloģijas min kā ārstu Kandavā, pēc izcelsmes bija vietējais. Tas bija Frīdrihs Ernsts Teodors Bekers (Friedrich Ernst Theodor Becker)(1793.-1828.), kas piedzima Kandavas pastorātā kā prāvesta dēls. Medicīnu viņš studēja no 1811. līdz 1813. gadam Tērbatas Universitātē, tad papildināja zināšanas Berlīnes un Getingēnas Universitātēs, kur 1816. gadā ieguva doktora grādu, tomēr 1816. gadā, atgriezies Kurzemē, viņš bija spiests strādāt nelegāli, jo viņā diplomi netika atzīti. 1822. gadā Bekers nokārtoja eksāmenus Viļņas Universitātē un ieguva tiesības strādāt par ārstu. Savā īsajā mūžā neilgu laiku – no 1819. līdz 1825. gadam – viņš strādāja par ārstu Kandavā. Bekera mūžs aprāvās 1828. gadā Jēkabpilī. Kā Bekera pēctecis Kandavā 1825. gadā sāka strādāt par ārstu Gothards Hilarijs Grots (Gotthard Hilarius Grot)(1791.-1838.), cilvēks, kurš 10 gadus veltīja studijām. No 1815. līdz 1817. gadam viņš Tērbatas Universitātē studēja farmāciju, tad no 1818. gada līdz 1820. gadam Kēnigsbergas Universitātē studēja medicīnu un visbeidzot no 1822. līdz 1825. gadam, studējot atkal Tērbatas Universitātē, ieguva ārsta diplomu. Pēc 2 gadu praktizēšanās Tērbatas iekšķīgo slimību un dzemdniecības klīnikā Grots uzsāka darbu Kandavā un palika tur līdz savai nāvei 1838. gada 16. aprīlī. Grotu ārsta darbā nomainīja Aleksandrs Eduards Hartmans (Alexander Eduard Hartmann)(1813.-1887.). Viņš bija Rīgas grāmatu tirgotāja dēls, kas no 1830. līdz 1835. gadam studēja medicīnu Tērbatas Universitātē un 1837. gadā ieguva I klases ārsta diplomu. No 1838. līdz 1854. gadam viņš strādāja par ārstu Kandavā, Kandavas kroņa muižā, Lībagu muižā un Talsos. No 1854. līdz savai nāves stundai 1887. gadā viņš bija Līves muižas īpašnieks. Par Hartmana sekotāju Karlu Perelmanu (Karl Perelmann)(1823.-1869.) zināms gaužam maz, vien tas, ka viņš dzimis Dundagas pusē, no 1844. līdz 1850. gadam studējis ekonomiku un medicīnu Tērbatas Universitātē, 1854. gadā saņēmis ārsta diplomu un strādājis par ārstu Kandavā visu atlikušo mūžu – līdz 1869. gadam. Jau Perelmana laikā par ārstu Kandavā sāka strādāt Voldemārs fon Horlahers (Woldemar von Horlacher)(1838.-1884.), kura dzimtā pilsēta bija Ventspils. Viņa vectēvs, tēvs un brālis arī bija ārsti. Par cik ģimene pamatā bija cēlusies no Vācijas, tad viņš vēlējās iegūt izglītību vācu universitātēs un studēja Erlangenas un Vircburgas Universitātēs, ieguva tur doktora grādu, bet pēc tam 1864. gadā nokārtoja ārsta eksāmenus Pēterburgā. Atlikušo mūža daļu Horlahers pavadīja Kandavā, strādājot par ārstu. Viņš mira 1884. gada 29. februārī. Vienu gadu – no 1883. līdz 1884. gadam – par ārsta aizvietotāju Kandavā nostrādāja Georgs Kittels (Georg Kittel)(1857.-1907.), vēlākais kūrorta ārsts Dubultos, Nordstrēma kūrortiestādes „Marienbad” īpašnieks un vadītājs no 1887. līdz 1907. gadam. 1884. gadā par ārstu Kandavā kļuva Ādolfs Katerfelds (Adolf Katterfeld)(1855.-1905.), kurš bija no Durbes. Medicīnu viņš studēja no 1878. līdz 1883. gadam Tērbatas Universitātē, kur ieguva arī doktora grādu. Kandavā viņš nostrādāja tikai līdz 1890. gadam, bet pēc tam līdz 1905. gadam strādāja kā ārsts Irlavā-Valdheimā Kurzemes bruņniecības muižās. 1905. gadā revolucionāri viņu noslepkavoja viņa paša dzīvoklī, kaut arī viņš apkārtne cienīts un iemīļots ārsts. 1885. gadā Kandavā kā ārsts ieradās Nikolajs Nahmans Hiršbergs (Nikolai Nachmann Hirschberg)(1858.-?), kurš bija dzimis Liepājā. Medicīnu viņš studēja no 1878. līdz 1885. gadam Tērbatas Universitātē, kur ieguva ārsta diplomu. No 1885. līdz 1890. gadam Hiršbergs strādāja Kandavā, tad no 1890. līdz 1895. gadam – Bolderajā. Pirms Pirmā pasaules kara viņš aizceļoja uz Krieviju, bet pēc tam atgriezās Rīgā. Viņa miršanas gads nav zināms. Jau Hiršberga laikā 1889. gadā Kandavā ieradās ārsts Ditrihs Izraelsons (Dietrich Israelsohn alias Marienhof)(1858.-?), kurš no savas dzimtās Jelgavas bija devies studēt fiziku uz Pēterburgu. Pavadījis tur laiku no 1879. līdz 1880. gadam, viņš pārdomāja un turpmākos piecus gadus studēja medicīnu Tērbatas Universitātē, kur 1886. gadā ieguva ārsta diplomu. Ārsta praksi viņš uzsāka Pēterburgā un tad ik pa 3-4 gadiem mainīja savu apmēšanās vietu. Tā starp Mogiļevu un Varšavu Izraelsons uz dažiem gadiem – no 1889. līdz 1991. gadam – iespruka Kandavā, kur, protams, neaizkavējās un nenoguris devās tālāk, paspējot pastrādāt par ārstu vēl daudzās Krievijas pilsētās. Viņa miršanas gadu neizdevās atrast. 1890. gadā par ārstu Kandavā kļuva cēsnieks, Cēsu pilsēta ārsta dēls Johaness Adolfi (Johannes Adolphi)(1862.-?). Viņš savu augstāko izglītību arī bija guvis Tērbatas Universitātē, studējot medicīnu no 1882. līdz 1887. gadam. Kļuvis par ārstu, Adolfi uzsāka savas darba gaitas Nītaurē, tad no 1890. līdz 1895. gadam strādāja Kandavā, tad – Jelgavā un visbeidzot sava darba mūža lielāko daļu – no 1899. līdz 1922. gadam Adolfi bija Krievijas Austrumu dzelzceļa ārsts ar dzīves vietu Tālajos Austrumos. 1923. gadā viņš atgriezās Rīgā un dzīvoja kā pensionēta privātpersona. Kandavā pa to laiku atkal darbojās cits ārsts un šoreiz tas bija kurzemnieks Johans Sprude (Johann Sprude)(1864.-?), kas Tērbatas Universitātē bija pavadījis laiku no 1883. līdz 1894. gadam un ar iegūto ārsta diplomu 1894. gadā ieradās Kandavā, lai paliktu te līdz 1897. gadam. Pēc tam viņš strādāja Grobiņā un vēlāk Liepājā, bet kandavniekiem nācās pierast pie nākamā ārsta – Ksavera Erdberga-Krzencievska (Xaver Erdberg-Krczenciewski) (1867.-?), kurš no 1886. līdz 1893. gadam studēja medicīnu Tērbatas Universitātē un, kļuvis par ārstu, 1895. gadā uzsāka darbu Kandavā, taču palika te tikai līdz 1901. gadam, jo tad pārcēlās uz Rīgu. Pirmā pasaules kara laikā viņš piedalījās karadarbībā kā ārsts, bet pēc kara strādāja par policijas ārstu. Edberga vietu Kandavā uz pavisam īsu brīdi ieņēma jauns ārsts Kurts Vebers (Kurt Waeber)(1873.-?), kurš tikai 1899. gadā bija beidzis studijas Tērbatas Universitātē. Atrašanās Kandavā no 1901. līdz 1903. gadam bija tikai īsa epizode gan viņa visai raibajā mūžā, gan arī Kandavas medicīnas vēsturē.
Ar 1903. gadu Kandavā sāk strādāt ārsts, kurš savu dzīvi saistīja ar šo pilsētu un pilsētniekiem uz ilgiem gadiem bija savs ārsts. Tas bija Frīdrihs Heinrihsens (Friedrich Heinrichsen)(1874.-1828.). Viņš piedzima Tērbatā, skolas gaitas vadīja Tērbatas ģimnāzijā un no 1891. līdz 1897. gadam studēja medicīnu Tērbatas Universitātē, iegūdams ārsta diplomu 1897. gada maijā. No Tērbatas Heinrihsens ieradās Rīgā, lai no 1897. līdz 1900. gadam strādātu par asistentu Sarkankalna garīgi slimo iestādē, bet no 1900. līdz 1903. gadam – iekšķīgo slimību nodaļā Pilsētas slimnīcā un Reimersas acu klīnikā. Uzkrājis pietiekošu pieredzi, viņš kļuva par praktizējošu ārstu Kandavā un uzņēmās Diakonu slimnīcas vadību, kuru Kandavā 1888. gadā atvēra vācu draudze. Diakonija (no grieķu vārda diākoniā – kalpošana) ir kristīga cilvēka pienākums kalpot tiem, kam tas visvairāk vajadzīgs. Slimnīcā ar 16 vietām diakonisas – ticīgas sievietes, kas ticības vārdā kalpo slimiem, vārgiem, nabagiem – kopā ar ārstu, kuru algoja baznīcas patroni, aprūpēja slimniekus. Heinrihsens vadīja šo slimnīcu līdz tās slēgšanas brīdim 1921. gadā.
1908.-1909. gadā Heinrihsens devās uz ārzemēm papildināt zināšanas, tāpēc viņa vietā Kandavā, kā toreiz bija pieņemts, darbojās aizstājējs – ārsts Hans Hāns (Hans (Johannes) Hahn)(1882.-1924.). Viņš bija Heinrihsena novadnieks, dzimis Tērbatā, no 1898. līdz 1906. gadam studējis Tērbatas Universitātē, jau studiju gados piedalījies krievu-japāņu karā, strādājis slimnīcās Rīgā un Tērbatā. Kandavā viņš palika tikai Heinrihsena prombūtnes laikā un tad atgriezās Tērbatā. Heinrihsens turpināja strādāt Kandavā vēl 20 gadus un labprātīgi šķīrās no dzīves 1928. gada 30. novembrī.
No 1925. gada Kandavā strādāja ārste Elza Danenberga (Elsa Dannenberg)(1897.-?). Šī Kurzemes meitene bija spējusi veikt garu izglītošanās ceļu, kas aizsākās Frauenburgas proģimnāzijā, turpinājās Jelgavā un pēc tam Maskavā ģimnāzijā. Medicīnas studijās viņa pavadīja laiku no 1917. līdz 1923. gadam Maskavas Universitātē, tad atgriezās Rīgā, kur turpināja studijas vēl līdz 1925. gadam. Kandava bija viņas pirmā darba vieta un šeit viņa ieņēma arī kādu laiku pilsēta ārsta amatu.
Pēc Heinrihsena nāves par kandavnieku iecienītāko ārstu kļuva Vladimirs Stiprais (1897.- 1966.), kura dzimtā puse bija Saldus. Medicīnas studijas viņš uzsāka 1917. gadā Tērbatas Universitātē, taču kari un revolūcija piespieda viņu jau 1918. gadā mācības pārtraukt. Vētrainie notikumi aizveda jaunekli tālu no mājām un laikā no 1920. līdz 1921. gadam viņš turpināja medicīnas studijas Tomskas Universitātē, bet pēc tam no 1921. līdz 1926. gadam studēja Latvijas Universitātē, kur 1926. gadā saņēma ārsta diplomu. Par pirmo darbavietu viņam kļuva Lutriņu un Vārmes pagasti, bet no 1929. līdz 1940. gadam Stiprais vadīja Kandavas sēravotu dziedniecības iestādi. 1945. gadā ārsts Vladimirs Stiprais tika izsūtīts uz Komsomoļsku pie Amuras, no kurienes viņš atgriezās 1946. gada decembrī un atsāka darbu Kandavā. Viņš strādāja par iecirkņa ārstu, pieņēma slimniekus poliklīnikā un strādāja arī slimnīcā., palikdams uzticīgs Kandavai līdz savai nāves stundai 1966. gada 17. jūlijā.
Ar Kandavu saistīti vēl vairāki ārsti, kā Reinholds Sniķers (1893.-1953.), Reinhards Bērs(1901.-?) un Jūlijs Šmits (1888.- ?), taču par viņu dzīvi un darbu ziņas ir skopas vai pat pretrunīgas. Par Jūliju Šmitu ir zināms, ka viņš ap XX. gadsimta 30. gadiem Kandavā uzsāka celt ēku privātai sanatorijai. Šī celtne pēc pārbūves 50. gados kalpo vēl šodien kā slimnīcas ēka Kandavā.
Izsekojot medicīnas speciālistu gaitām Kandavā vairāk kā 350 gadu garumā, mēs varam uzzināt daudz ievērības cienīgu faktu gan par medicīniskās palīdzības veidošanās procesu Kurzemē un īpaši Kandavā, gan par vēsturiskās situācijas ietekmi uz medicīnas attīstību, gan par mediķu kā īpašas cilvēku grupas tradīcijām un dzīves veidu, gan arī par konkrētu ārstu dzīves gājumiem. Tas ir ļoti interesanti un vērtīgi, jo pagātne dod pamatu nākotnes izpratnei.
KANDAVA – KŪRORTPILSĒTA
Kandavas sēravotu dziednieciskās spējas atklājis Johans Dannenbergs 1902. gada rudenī, ārstējot reimatismu. Ārstēšanai bija labi panākumi un 1903. gadā Dannenbergs saņem atļauju dziedniecības iestādes ierīkošanai. Tika uzcelta ēka ar 3 vannām. 1904. gadā iestāde tika paplašināta, ierīkojot divas nodaļas ar 16 vannām, atsevišķi vīriešiem un sievietēm. Kandavas sēravotu iestāde sniedz līdz 300 sērūdens un ogļskābās vannas un dūņu kompreses dienā. Pirms I Pasaules kara iestāde tika plaši apmeklēta. Tās pakalpojumus izmantoja ne vien slimnieki, bet arī tūristi un vasarnieki. Kara laikā dziedinātavas darbība tika pārtraukta.
1922. gada 10. jūlijā Kandavas sēravotu iestāde nodega. Atjaunošanas darbos aktīvi iesaistās Sarkanā Krusta biedrības Kandavas nodaļa, kas bija dibināta 1920. gada 16. maijā. Labdarības nolūkos gan Tukumā, gan Kandavā tika rīkoti dažādi sarīkojumi un tirdziņi, kuros vāc ziedojumus, tādejādi iegūstot 2000 latus. 1928. gadā izveidoja Kandavas sēravotu sabiedrību, kurai Sarkanā Krusta nodaļa palīdzēja ar aizdevumiem. 1935. gadā pēc arhitekta A. Klinklāva (1899.-1982.) projekta sāka celt Latvijas Sarkanā Krusta sēravotu iestādi, kura bija moderna būve un gatava slimnieku uzņemšanai. Taču darbību tā neuzsāka, jo iesākās II Pasaules karš. Karam beidzoties, celtni nopostīja un izsaimniekoja sarkanarmieši. Patreiz ēkas pamati ir apauguši ar kokiem un krūmiem. 60. gados pie Kandavas poliklīnikas tika uzcelta ēka, kurā bija dūņu vannas, taču arī tā nezināmu iemeslu dēļ tika likvidēta un ēka pamazām izdemolēta. Domājot par nākotni, ideja par Kandavu kā vienu no Latvijas maziem kūrortiem, joprojām pavīd gan pilsētas domes, gan Kandavas tūrisma informācijas centra darbības plānos, bet tā tas paliek tikai ideju un runu līmenī.
KANDAVAS VECĀ APTIEKA XVII gadsimta beigās un XIX gadsimtā.
Katra pilsēta un pilsētiņa, katrs miests un ciemats lepojās ar to, kas tam ir. Tā var būt skola vai ambulance, veikals vai kāda ievērojama celtne un tā var būt arī aptieka, jo aptieka ir vajadzīga visiem, no tās var saņemt palīdzību, padomu vai vienkārši labu vārdu un tas savu reizi noder katram. Aptieku vēsture visumā ir diezgan noslēpumaina lieta, jo bieži vien par aptieku rašanos, darbību un aptiekāriem ziņas ir visai skopas un grūti atrodamas, taču, kas meklē, tas atrod. Par Kandavas aptiekas atvēršanas gadu precīzu ziņu nav, tāpēc jāsamierinās ar to, ka ir zināms, ka tā pastāvējusi jau ap 1769. gadu un pirmais aptiekārs, kas strādājis šajā aptiekā bija Dītrihs Grūbe. Otra svarīga lieta, ko nepieciešams zināt par katru aptieku ir vieta un ēka, kurā aptieka iemitinājusies pašā sākumā un cik ilgu aptieka tur darbojusies. Kandavas aptiekas ēka pirmo reizi minēta vēstures avotos 1789. gadā. Par tagadējo ēku ir izteikti minējumi, ka tā celta pēc viena no lielajiem ugunsgrēkiem, kas postīja pilsētu 1870. gadā un 1881. gadā, kad nodegušas visas koka celtnes Kandavā, taču, iedziļinoties vēstures liecībās, varam atrast precīzu ēkas celtniecības gadu un tas ir 1877. gads, kad aptiekas vajadzībām tiek uzcelta akmens ēka, kas kalpo aptiekai vēl šodien.
Kā jau minēts iepriekš, pirmais Kandavas aptiekārs bija Dītrihs Grūbe (Dietrich Grube), par kuru, protams, zināms pavisam nedaudz. Pirmā mums pieejamā ziņa par viņu ir tā, 1769. gadā Kuldīgā Grūbe apprecējās ar Puzes luterāņa mācītāja Dītriha Georga Tīdena (Dietrich Georg Tieden) meitu Mariju Elizabeti un jau 1770. gadā viņš kristīja savu meitu un tas notika Ventspilī. Kopš 1773. gadā Grūbe bija lēņu muižiņas rentnieks Ārlavā (Erwahlen), kas varētu liecināt par to, ka nekāds nabags viss viņš nebija. Par Grūbes aptiekāra gaitām ne pirms darba Kandavas aptiekā, ne Kandavas aptiekas īpašnieka statusā ziņu nav, vien aptuvens profesionālās darbības sākuma gada skaitlis – 1769., kas sakrīt ar Kandavas aptiekas pieņemto atvēršanas gadu, un tas, ka Grūbe miris 1783. gadā kā Kandavas aptiekārs. Bez tam ir vēl viena interesanta nianse, proti, Grūbes specialitātes apzīmējums – „Medizien-Apotheker”.
Ko tas varētu nozīmēt? Visticamāk, ka viņam bija divas profesionālās izglītības un bez aptiekāram nepieciešamās apmācības apliecinājuma, viņam bija kāds dokuments par medicīnas apmācību.
Pēc Grūbes nāves ziņas par Kandavas aptiekas īpašniekiem vai pārvaldniekiem apsīkst un par turpmākiem 10 gariem gadiem nekādu ziņu nav. Kā nākošai aptiekas īpašnieks tiek minēts Gotfrīds Špīlfogels (Gottfried Spielvogel), kurš, kā var nojaust, ilgi Kandavā nav aizkavējies. Špīlfogels, kura dzimtā puse bijusi Danciga, par Kandavas aptieku uzsācis rūpēties 1794. gadā. Ziņas par Špīlfogela darbību Kandavā ir neskaidras un pretrunīgas, jo liekas, ka viņam kaut kas nav bijis kārtībā ar aptiekāra profesionālajiem dokumentiem un vēl viņam pašam bija saistība ar kādu aptieku Ventspilī, kas laikam toreiz nebija atļauts. Līdz ar to ziņas par viņu Kurzemes Medicinālpārvalde pieprasa no Kandavas aptiekāra vēl 1825. gadā, bet Pēterburgas instances par Špīlfogelu savos dokumentos raksta vēl 1828. gadā. Par aptiekāru un mājas īpašnieku Kandavā viņš tiek minēts 1797. gadā un to, ka viņš vēl kādu laiku atradies Kandavā apliecina tas, ka 1798. gadā viņš šeit liek kristīt savu bērnu. 1803. gadā Šilfogels un viņa laulātā draudzene Anna Šarlote (Anna Charlotte) minēti Ventspils baznīcas grāmatās, jo kristījuši vēl vienu savu bērnu Ventspilī. 1817. gadā Kandavas baznīcas grāmatās Šīlfogels atzīmēts kā krusttēvs kāda mazulim. Par aptiekāru gan viņš Kandavā vairs nevarēja būt, jo aptieku bija pārdevis 1797. gadā.
Nākošais Kandavas aptiekārs bija Frīdrihs Augusts Reineke (Friedrich August Reineke), kura dzimta nāca no Brandenburgas un kurš dzimis ap 1770. gadu. 1797. gadā viņš nopirka Kandavas aptieku no Špīlfogela un apprecēja Annu Katarīnu Doroteju Totlebenu (Anna Katharina Dorothea Totleben). Kaut arī viņš bija iegādājies aptieku, tomēr viņa darbošanās farmācijas jomā Kandavā bija apgrūtināta. Neskatoties uz to, ka 1798. gadā viņš nokārtoja aptiekāra eksāmenus pie Kurzemes Medicinālpārvaldes, tomēr attiecīgu dokumentu saņemšana kavējās un viņš Krievijas impērijas robežās tika uzskatīts tikai par aptiekāra zelli, kam nebija tiesības būt par aptiekas īpašnieku. Sakarā ar to Reineke 1799. gadā Kandavas aptieku papārdeva J.A. Meckem, bet pats apmetās uz dzīvi Sabilē. 1810. gadā Reineke saņēma provizora diplomu Pēterburgā un no 1810. līdz 1812. gadam pārvaldīja Dzirnavu ielas aptieku Bauskā, kas bija atvērta 1797. gadā un no 1810. līdz 1826. gadam piederēja ķirurgam S.G.Čornam (Samuel Gottlieb Zschorn). Pēc tam, 1813. gadā, Reineke uzņēmās Talsu aptiekas vadību un strādāja tajā līdz 1815. gadam. Talsu aptiekas īpašnieks tajā laikā ir medicīnas doktors F.V. Kupfers (Friedrich Wilhelm Kupffer)(1762.-1836.), kuram aptieka piederēja no 1796. līdz 1834. gadam. Par Reinekes tālākām darba un dzīves gaitām ziņu nav.
Kandavas aptieka 1799. gadā nonāca aptiekāra Jozefa Augusta Meckes (Joseph August Mezke)(1773.?- 1833.) īpašumā. Mecke bija ieradies Kurzemē no savas dzimtās vietas Kēnigsbergā Prūsijā. Pēc specialitātes viņš bija aptiekārs, tāpēc 1792. gadā, nodevis pilsoņa zvērestu, Mecke iegādājās no ķirurga Gotharda Frīdriha Vēbera (Gotthard Friedrich Waeber)(? – 1794.) aptieku Kuldīgā par 2500 Rīgas Alberta dālderiem. Tā bija otra vecākā aptieka Kuldīgā, kas pirmo reizi minēta 1667. gadā. Tajā pašā 1792. gadā Mecke apprecēja Šarloti Eleonoru fon Korfu (Charlotte Eleonore von Korff genannte Schmiesing), Bikstu muižas dzimtkunga, majora Korfa meitu. 1798. gadā Mecke savu Kuldīgas aptieku pārdeva Johanam Georgam Valteram – junioram (Johann Georg Walter)(? – 1838.) par 5500 Rīgas Alberta dālderiem. 1798. gadā Mecke nokārtoja aptiekāra eksāmenus pie Kurzemes Medicinālpārvaldes, kaut arī viņam jau iepriekš bija aptiekāra tiesības. Tas acīmredzot bija saistīts ar to, ka 1795. gadā Kurzeme tika pievienota Krievijai un Krievijā netika atzīti nevienas Eiropas valsts izdotie diplomi, tāpēc katram, kas gribēja strādāt savā specialitātē Krievijas impērijas robežās, vajadzēja atkārtoti Krievijā kārtot pārbaudījumus specialitātē. Saņēmis vajadzīgos dokumentus, Mecke lūkojās pēc aptiekas, ko iegādāties īpašumā, un 1799. gadā nopirka no Reinekes aptieku Kandavā. Pastrādājis kādu laiku savā aptiekā, Mecke nodeva to znota J.F.Th. Mnioha pārvaldījumā, bet pats vairāk uzturējās Talsos, kur ilgus gadus – no 1824. līdz 1831. un no 1832. līdz 1833. gadam – pārvaldīja jau agrāk pieminētā ārsta F.V.Kupfera aptieku. Mecke nomira 1833. gada 27. jūlijā 60 gadu vecumā Kandavā.
Pēc Meckes nāves uz pavisam īsu laiku Kandavas aptieka nonāca sava ilggadējā pārvaldnieka Johana Frīdriha Teodora Mnioha ( Johann Friedrich Theodor Mnioch) (? – 1833.) īpašumā. Par viņu zināms, ka 1804. gadā viņš nokārtoja provizora eksāmenus pie Kurzemes Medicinālpārvaldes un pēc tam – no 1804. līdz 1810. gadam – pārvaldīja ķirurga Johana Gottloba Groškes (Johann Gottlob Groschke)(1714.-1777.) aptieku Tukumā. Aptieku Groške bija atvēris 1760. gadā un pēc viņa nāves 1777. gadā to bija mantojusi atraitne Sofija Ģertrūde (Sophie Gertruda). 1812. gadā Mniohs apprecēja Annu Elizabeti Mecke (Anna Elisabeth Mezke), Kandavas aptiekāra meitu un kopš tā laika līdz savai nāvei pārvaldīja Kandavas aptieku. Mniohs nomira 1833. gada 30. septembrī, tikai par 2 mēnešiem pārdzīvojis savu sievastēvu. XIX gadsimta 30. gados Kurzemē plosījās holēra. Varbūt, ka abi aptiekāri krita par upuri šai ļaunajai slimībai. Pierādījumu tam mums nav, taču, šķirstot vēstures lappuses, mēs varam secināt, ka aptiekāri visos laikos smagi cieta no dažādām epidēmijām. Aptieka palika mantojumā atraitnei un 1836. gadā par tās pārvaldnieku kļuva Mniohu nākamias znots K.J.Rīgers. Mnioha atraitne nomira Kandavā 1869. gada 29. janvārī.
Johans Karls Rīgers (Johann Karl Rieger)(1811.- 1876.) piedzima Aizputē 1811. gadā, farmāciju studēja Tērbatas Universitātē 1835. gadā un ieguva provizora grādu. Kandavas aptieka viņam bija zināma, jo te viņš bija strādājis par aptiekāra palīgu, tāpēc 1836. gadā viņš bez šaubīšanās uzņēmās tas pārvaldīšanu, bet 1837. gadā apprecēja aptiekāra meitu Johannu Šarloti (Johanna Charlotte). Pēc kāda laika viņš aptieku pilnībā atpirka un ieguva savā īpašumā, taču 1874. gada 3. jūlijā aptiekas ēka nodega. Aptieka atsāka darbu citā ēkā, kurā bija izvietota arī iebraucamā vieta. Rīgers bija zaudējis savu māju un savu aptieku, tad viņš zaudēja sievu un nomira kā atraitnis 1876. gada 10. oktobrī.
Kandavas aptieku 1876. gadā nopirka tās nākošais ilggadējais īpašnieks Aleksandrs Rozentāls (Alexander Rosenthal)(1845.? – 1907.). Viņa tēvs sākumā bija tiesas rakstvedis, bet pēc tam kļuva par Pūres muižas pārvaldnieku. Dēls nokārtoja provizora eksāmenus 1873. gadā Maskavā. Atgriezies Kurzemē, viņš no 1874. līdz 1876. gadam pārvaldīja aptiekāra Johanna Eduarda Kapellera (Johann Eduard Kapeller) atraitnes Sofijas Zēbergas (Sophie Seeberg) aptieku Frauenburgā un bija jau tajā laikā precējies ar Adeli Veicleri (Adele Weizler). 1876. gadā Rīgera aptieka, kuru iegādājās Rozentāls, vēl arvien nebija atguvusies no 1874. gada ugunsgrēka postījumiem un tai vēl arvien nebija savas mājvietas. 1877. gadā aptieka tika pārvietota uz savu jauno ēku, kas bija celta no akmens. Daži vēstures avoti apgalvo, ka aptiekas ēku cēlis Rozentāla tēvs Kristians Rozentāls (Christian Rosenthal)(1814.-1890.) savam dēlam.
Ap aptiekas atvēršanas laiku Kandavā bija 1586. iedzīvotāji, bet vēlāk to skaits sasniedza 2100 un sakarā ar to 1892. gadā Kandavas miestam piemēroja pilsētas tiesības un atļāva vēlēt pilsētas domi. Pirmās domes vēlēšanas notika 1893. gada 30. decembrī un par pirmo pilsētas vecāko tika ievēlēts aptiekārs Aleksandrs Rozentāls, kurš šo amatu pildīja līdz 1902. gadam. Tātad aptiekārs pilsētā bija populārs un cienījams cilvēks, kam uzticējās vairums pilsētnieku. Tas, protams, bija saistīts gan ar konkrētās personas cilvēciskajām īpašībām, taču ne tikai, jo arī aptiekāra specialitāte uzliek savu zīmogu katram, kas ir profesionālis šajā unikālajā jomā. Aleksandrs Rozentāls veiksmīgi vadīja savu aptieku līdz mūža galam. Viņš mira 1907. gada 22. martā 62 gadu vecumā. Aptieku mantoja atraitne un apsaimniekoja to ar algotu pārvaldnieku palīdzību. Pirmais no tiem bija Vilis Bērs (Wilis Baer)(1859.-1910.), lauksaimnieka Jāņa Lāča dēls, kas piedzima Kabilē, studēja farmāciju Tērbatas Universitātē no 1884. līdz 1887. gadam un ieguva provizora grādu. Pēc tam viņš vadīja aptiekas dažādās Latvijas vietās: no 1887. līdz 1890. gadam viņš darbojās Vecpiebalgā, no 1890. līdz 1906. gadam – Nītaurē, bet no turienes atnāca uz Kurzemi, lai laikā no 1907. līdz 1908. gadam vadītu aptieku Kandavā. 1908. gadā Bērs pameta Kandavu, lai dotos uz Sasmaku un uzņemtos aptiekāra Konrāda Jūlija Štolcera (Konrad Julius Stolzer)(1852.-1907.) atraitnes aptiekas vadību. Bērs Štolcera aptieku vadīja līdz 1910. gada rudenim, jo 1910. gada 20. oktobrī Sasmakā viņš nomira. 1908. gadā Kandavas aptiekas vadību uzņēmās Johans Vilhelmsens (Johann Wilhelmsen) (1852.-?), kurš līdz tam vadīja Sasmakas aptieku un iznāca, ka Bērs un Vilhelmsens it kā apmainījās vietām. Iepazīstoties ar šo XIX gadsimta aptiekāru dzīves gājumiem, mēs ļoti uzskatāmi redzam, ka tiem jaunajiem aptiekāriem, kuriem nebija līdzekļu savas aptiekas iegādei, izpaudās tieksme bieži mainīt dzīves vietu, nekur ilgi neaizkavēties un pārvietoties strādāt pat uz ļoti attālām vietām. Tā visticamāk bija aptiekāra profesijas gadsimtu gaitā izveidojusies tradīcija, jo iepriekšējos gadsimtos aptiekāru zeļļiem bija jādodas ceļojumos pa plašo pasauli uz 10 gadiem un tikai pēc tie varēja kaut kur apmeties, lai pavadītu dzīves nogali. Šādos ceļojumos, protams, uzkrājās gan dzīves, gan darba pieredze, taču ģimenes veidošanu nācās atlikt līdz stabila materiālā stāvokļa iegūšanai. Tad nu iznāca tā, ka aptiekārs labākajos gados precēja jaunu sievu, vislabāk aptiekāra meitu, kurai pūrā bija paredzama aptieka. Atraitnes, aptiekas īpašnieces gan skatījās vairāk uz jaunāka gada gājuma puišiem un, ja nu precējās, tad ar savas aptiekas aptiekāra palīgu, jo tas bija pazīstams un bija pie rokas. Johana Vilhelmsena dzīve zināmā mēra ilustrē iepriekš teikto. Viņš bija Liepājas tirgotāja dēls, dzimis Liepājā, farmāciju studējis Tērbatā laikā no 1878. līdz 1880. gadam un ieguvis provizors grādu. Atgriezies Kurzemē, Vilhelmsens 1881. gadā uzsāka savas darba gaitas kā provizors Kuldīgas vecākajā aptiekā pie aptiekāra Aleksandra Grābes (Alexander Grabe)(1834.-1910.) un palika Kuldīgā samērā ilgi – līdz 1897. gadam. Par viņa nākošo darbavietu kļuva aptieka Pavlovskā, kuru viņš pārvaldīja no 1898. līdz 1900. gadam. No 1901. līdz 1902. gadam Vilhelmsens strādāja aptiekā Pampāļos, no 1902. līdz 1903. gadam – aptiekā Vitebskā, no 1905. līdz 1906. gadam – vadīja aptieku Kauņas guberņā, no 1906. līdz 1908. gadam bija aptiekas pārvaldnieks Sasmakā, no 1908. līdz 1910. gadam – pārvaldnieks Kandavā, no 1910. līdz 1912. gadam – strādāja homeopātiskajā aptiekā Liepājā un kopš 1913. gada – pārvaldīja aptieku Kazdangā. Par tālāk Vilhelmsena gaitām ziņās mums neizdevās atrast. Te, lūk, ir dzīve kā kaleidoskops – apmēram 30 gadu laikā 9 aptiekas, vismaz 9 dzīves vietas, 9 dažādas vides ar atšķirīgiem dzīves apstākļiem, dažādu sabiedrisko stāvokli un tamlīdzīgi, taču neapšaubāmi šādā veidā cilvēks uzkrāj liela pieredze visās dzīves jomās. 1913. gadā Vilhemsenam bija 61 gads, tomēr par ģimeni viņa biogrāfijā vēl nav ne vārda, kaut gan XIX gadsimta vācu autori par šo nozīmīgo pavērsienu aptiekāru dzīvē ziņo iespējami sīki un precīzi.
XIX gadsimts beidzās! Aptieku dzīvē šī gadsimta laikā bija notikušas lielas pārmaiņas, jo, laikam ritot, aptiekas arvien vairāk zaudēja savas zinātniskās darbības pamatus. Aptieku laboratorijās arvien mazāk norisinājās dažādi zinātniskie pētījumi, tie bija kļuvuši aptiekām ekonomiski neizdevīgi, nerentabli un reizēm arī nevajadzīgi, jo zāļu vielu ražošanas funkciju aptiekas bija zaudējušas uz visiem laikiem. Kopš XIX gadsimta vidus aptiekām aizvien mazāk vajadzēja pašām ražot zāļu izejvielas, jo ražotnēs tas iznāca daudz lētāk, tāpēc arī zinātnisko darbību bija pārņēmušas farmaceitisko ražotņu laboratorijas. Aptiekai saglabājās zāļu gatavošanas funkcija un pacientu apkalpošana. Tas bija kritiens no debesīm! Pēc galvas reibinošiem panākumiem alkaloīdu atklāšanā, daudzu ķīmisku savienojumu pētīšana un vispār visas darbības zinātniskajā ievirzē, aptiekas likās zaudējušas pamatu zem kājām. Tomēr nebija jau nemaz tik traki, jo enerģiskākie Eiropas aptiekāri sāka paši pie savām aptiekām un arī atsevišķi no tām, dibināt lielākas vai mazākas zāļu vielu ražotnes, iesaistījās lielāku ķīmisku uzņēmumu zinātniskajā darbībā, veicot atkal nopietnus zinātniskus pētījumus farmaceitiskajā jomā. Pārējie aptiekāri turpināja darbu zāļu gatavošanā, jo attiecībā uz zāļu formu asortimentu tajā laikā neviena ražotne nespēja konkurēt ar aptieku.
KANDAVAS APTIEKA XX gadsimta pirmajā pusē
XX gadsimta sākumā visas aptieku un aptiekāru problēmas bija saglabājušās, jo farmaceitiskā rūpniecība turpināja augt un veidoties. Šajā laikā Eiropas valstu vidū Vācija bija ieņēmusi pirmo vietu medikamentu ražošanā, jo Vācijas likumdošana īpaši veicināja farmaceitiskās rūpniecības uzplaukumu. Tāpēc, sākoties Pirmajam pasaules karam 1914. gada rudenī, daudzas Eiropas valstis, tai skaitā arī Krievija, sāka izjust asu medikamentu trūkumu. Neapšaubāmi lieli ieguvēji bija tie aptiekāri, kuriem aptiekās bija ievērojami zāļu izejvielu krājumi, taču karš ieilga un krājumus papildināt bija neiespējami, tāpēc zāļu deficīts sasniedza kritisku robežu.
Kandavas aptiekā kopš 1910. gada saimniekoja Vladimirs (Voldemārs) Mamonovs, kurš aptieku bija nopircis no iepriekšējā aptiekāra Aleksandra Rozentāla mantiniekiem. Vladimirs Mamonovs piedzima 1876. gadā kā Jelgavas tirgotāja dēls. Farmācijas studijās Tērbatas Universitātē, kura kopš XIX gadsimta beigām saucās par Jurjevas Universitāti, viņš pavadīja laiku no 1900. līdz 1902. gadam, taču provizora grādu ieguva tikai 1903. gadā Maskavā. No 1903. līdz 1904. gadam Mamonovs strādāja kādā no Rīgas aptiekām, bet sākoties krievu-japāņu karam, devās uz Tālajiem Austrumiem, lai piedalītos karadarbībā kā militāro hospitāļu aptieku vadītājs. Pēc kara Mamonovs atgriezās Krievijas Eiropas daļā un nomāja aptieku Vladimiras guberņā Ivanovo-Vozņesenskas pilsētā. Tur viņš nostrādāja no 1906. līdz 1910. gadam, kad viņam radās iespēja iegādāties aptieku Kandavā un atgriezties Baltijā. Mamonovs dzīves biedre bija Marija Terēze Reiha.(Maria Therese Reich).
Trūkst informācijas par to, kā Kandavas aptiekai klājās grūtajos Pirmā pasaules kara un brīvības cīņu laikā. Vienu droši var teikt, ka lielinieku varas periods 1919. gada sākumā noteikti bija pats briesmīgākais laiks aptieku īpašniekam gan Kandavā, gan arī visur citur Latvijā. Aptiekāri vienmēr ir bijuši ļoti uzņēmīgi un izdarīgi ļaudis, tāpēc karu un juku laikos, kad zāļu izejvielas trūkums bija nenovēršams, viņi pievērsās vietējo ārstniecības augu vākšanai un zāļu gatavošanai no tiem, jo tas deva iespēju aptiekai strādāt un palīdzēt saviem klientiem.
V.Mamonovs bija Kandavas aptiekas īpašnieks līdz 1929. gadam. Viņš pārkārtojot aptiekas darbu atbilstoši Latvijas Republikā likumdošanai un sakarā ar to, ka 1917. gadā Kandavai tika piešķirtas pilsētas tiesības, aptieka ieguva normālaptieku statusu. Tas nozīmēja, ka aptiekai bija sava laboratorija un atbilstošs štats. XX gadsimta 20. un 30. gados Latvijas aptieku tīkls strauji attīstījās un rezultātā Latvija apsteidza attīstītākās pasaules valstis, sasniedzot vismazāko apkalpojamo iedzīvotāju skaita uz vienu aptieku. V.Mamonovs, kā jau pieklājas aptiekāram – vienam no redzamākajiem cilvēkiem pilsētā, piedalījās tās sabiedriskajā dzīvē, ieņemdams kopš 1920. gada ugunsdzēsēju priekšnieka amatu.
gadā par Kandavas aptiekas īpašnieci kļuva Pozvolskis Jevgēnija (Eiženija), dzimusi Arharovs. Viņas dzīves datus mums atrast neizdevās. Vienīgās ziņas, ko par šo Kandavas aptiekas īpašnieci glabā Farmācijas muzeja arhīvs ir tas, ka viņa bija pēc izglītības aptiekāra palīdze, no 1929. gada 6. septembra līdz 1934. gada 6.oktobrim viņai piederēja Kandavas aptieka, bet 1935. gada 15. februārī Pozvoļska iegādājās „Grīvas” Centrālo aptieku un bija tās īpašniece līdz 1940. gada 1. oktobrim. Laikā no 1941. gada 15. jūlija līdz 1942. gada 1. jūnijam viņa bija „Grīvas” aptiekas pārvaldniece. Kandavas aptiekai E.Pozvoļska bija īpašniece, taču kā liecina dokumenti par aptiekas pārvaldnieku pusotra mēneša pēc aptiekas pirkšanas uz pavisam īsu brīdi kļuva Jēkabs Pozvoļskis (1877.-1929.), iespējams īpašnieces vīrs vai radinieks. Provizora diplomu J.Pozvoļskis bija ieguvis Harkovas Universitātē, pēc tam no 1923. gada 5. jūlija līdz 1929. gada 1. septembrim strādājis par Daugavpils apriņķa valdes aptiekas pārvaldnieku. Dzīves posms Kandavā Pozvoļskim bija atvēlēts pavisam īss, jo tajā pašā 1929. gadā viņš nomira. E.Pozvoļskas valdīšanas laikā 1932. gadā Kandavas aptiekai nācās domāt par jaunu nosaukumu, jo šajā gadā Kandavā Tirgus laukumā Nr.6 tika atvērta otra aptieka. Kā liecina līdz mūsdienām saglabājies zīmogs no tiem laikiem, aptieka izvēlējās kļūt par Vecoaptieku, atstājot otrai aptiekai privilēģiju saukties par Jauno aptieku. Jaunās aptiekas īpašnieks no 1931. gada 28. aprīļa bija Rūdolfs Grīvāns (1893.-?). Viņš bija karojis strēlnieku pulkos, septiņus gadus bijis Latvijas Sarkanā Krusta dienestā kā ārstniecības līdzekļu noliktavas pārzinis. 1929. gadā Grīvāns beidza Latvijas Universitātes Farmācijas nodaļu un ieguva farmācijas kandidāta grādu. No 1924. līdz 1926. gadam viņš bija pārvaldnieks Mazsalacas aptiekā, 1927. gadā – pārvaldnieks Strenču aptiekā, no 1930. gada līdz 1939. gadam Grīvāns vadīja Smiltenes Sarkanā Krusta aptieku, tajā pašā laikā būdams Kandavas Jaunās aptiekas īpašnieks. Jaunā aptieka Kandavā tika atklāta 1932. gada 1. februārī un jau 1932. gada 1. martā to pārņēma nomnieks Rūdolfs Freibergs. Nomnieka rīcībā aptieka palika līdz 1933. gada 9. oktobrim, kad aptiekas vadība nonāca Grīvāna līdzīpašnieka Kārļa Reinfelda rokās. Kārlis Reinfelds (1887.-?) bija ieguvis provizors grādu 1913. gadā Maskavas Universitātē. Par viņa gaitām Latvijā zināms, ka 1927.-1928. gadā viņš bija pārvaldnieks Vārmes aptiekā, 1929.-1930. gadā – pārvaldnieks Alūksnes Jaunajā aptiekā un pēc tam – līdz 1933. gada beigām – vadījis Siljāņu aptieku. Tālāk viņa darba mūžs saistījās ar Kandavas Jauno aptieku līdz tam brīdim, kad 1940. gada 11. novembrī aptieka tiek nacionalizēta. Grīvāns tikmēr vadīja savas dienas Smiltenē. 1939. gada beigās viņš aizstāvēja farmācijas maģistra grādu Latvijas Universitātē un uzsāka darbu Lāča aptiekā Rīgā.. 1940. gada 2. novembrī Grīvāns kļuva par Āgenskalna aptiekas pārvaldnieku, bet pēdējo mums zināmo darba cēlienu – no 1941. gada 4. jūlija līdz 1944. gada 30. augustam – viņš aizvadīja Lāča aptiekā. Ziņas par abu Jaunās aptiekas līdzīpašnieku likteni pēckara periodā mums neizdevās atrast, bet par Kandavas Jauno aptieku zināms, ka tā slēgta 1941. gadā un tās inventārs pārvietots uz Veco Kandavas aptieku.
gada 6. oktobrī Veco Kandavas aptieku no J.Pozvoļskas nopirka Lotārs Aleksandrs Kārlis Vintelers (1894.-?), kurš 1927. gadā bija absolvējis Latvijas Universitāti un ieguvis farmācijas kandidāta grādu. No 1931. līdz 1934. gadam Vintelers vadīja J.Kupča aptieku Rīgā. 1939. gadā viņš aizstāvēja farmācijas maģistra disertāciju un ieguva attiecīgu diplomu. Cik var spriest pēc tālākiem notikumiem, tad Vintelers 1939. gadā izceļoja uz Vāciju, jo aptieka 1939. gada 6. novembrī nonāca Fiduciārās izceļošanas akciju sabiedrības A/S „UTAG” rīcībā, kā tas notika ar visām aptiekām, kuru īpašnieki izceļoja.
1929. gada 12. februārī par Kandavas Vecās aptiekas īpašnieci kļuva Elza Gradiškēvičs-Radiškēvičs, no 1941. gada Gulēns, dzimusi Veiklis (1912.-?), kas farmaceitisko izglītību bija guvusi Latvijas Universitātē un farmācijas kandidāta diplomu saņēmusi 1938. gadā. Aptieka viņas īpašumā palika pavisam īsu laiku, jo 1940. gada 10. novembrī tā tika nacionalizēta un nonāca GAP rīcībā, bet īpašniece pārtapa par pārvaldnieci. Pēc padomju varas krišanas Otrā pasaules kara norišu rezultātā, visas nacionalizētās aptiekas pārņēma Farmācijas pārvalde un visticamāk, ka Elza Gulēns atguva savu aptieku un palika tās īpašniece līdz 1944. gada rudenim, kad Rīgā iesoļoja Sarkanā armija un visas dzīves jomas tika pārkārtotas pēc sociālisma principiem. Otrā pasaules kara laikā aptiekai klājās grūti, jo atkal pieauga zāļu deficīts, bet iespējas sagādāt zāļu izejmateriālus bija niecīgas. Zāles un pārsienamie materiāli pa lielākai daļai tika izmantoti ievainoto karavīru ārstēšanai, tā kā civiliedzīvotājiem nācās vairāk paļauties uz dabas veltēm.
KANDAVAS VECĀ APTIEKA XX gadsimta otrajā pusē
XX gadsimta vidus atnesa lielas pārmaiņas visās dzīves jomās. Pats grūtākais bija iemācīties domāt pēc sociālisma principiem, taču to nemācītie bija ļoti bīstami. Pēckara periodā – XX gadsimta 40.-50. gados – Vecā aptieka palika uz vietas savā namā Sabiles ielā 7 un ieguva numuru 42. Tā vairs neviena nepiederēja, bet gan bija pakļauta Galvenās Aptieku Pārvaldes Liepājas starprajonu kantorim. Aptiekas vadību uzticēja bijušajai īpašniecei E.Radiškēvičai-Gulēnai, taču viņai pielika klāt sargu – vietnieci – asistenti N.Konopeļko. Izveidojoties Kandavas rajonam (1950.-1959.), aptieka ieguva citu numuru un kļuva par 284. aptieku. Nomainījās arī vadītājs un par to 1950. gadā tika iecelta farmācijas maģistre (mag.pharm.) Lizete Bērziņa (1896.-1986.).Viņa turpināja aptieku vadīt līdz 1973. gadam, iemantojot nedalītu Kandavas iedzīvotāju cieņu. Par Lizetes Bērziņas dzīves gaitām zināms, ka viņas vecāki bijuši zemnieki, viņas māsa bijusi advokāte un dzīvojusi turpat Kandavas pagastā. Lizetes Bērziņas vīram Rīgā piederējusi aptieka, kurā acīmredzot strādājusi arī pati Lizete. Taču karam sākoties viņas vīrs emigrēja uz ārzemēm, bet Lizete pārcēlās dzīvot pie māsas uz Kandavas pagastu. Līdz 1950. gadam Lizete strādāja par laboranti Kandavā laboratorijā, kurā pārbaudīja sēklu dīgšanas spējas. 1975. gada 15. oktobrī Lizete Bērziņa atsāka darbu savā specialitātē, kļūdama par receptāri Vecajā Kandavas aptiekā, kurai tajā brīdī atkal bija cits numurs, proti, tā tagad bija 94. aptieka. Aptiekā tajā laikā strādāja vēl otra farmācijas maģistre Elza Eiduka. Zināms, ka aptiekā viņa darbojās līdz 1961. gadam. Padomju vara Latvijas Universitātes zinātniskos grādus neatzina, bet iegūtās zināšanas atņemt nevarēja.
gadā pēc farmācijas skolas neklātienes nodaļas beigšanas aptiekā kā farmaceite sāka strādāt Laima Kreicberga, kura iepriekšējos gados aptiekā veica rēķinvedes pienākumus. 1961. gadā Laima iestājas Rīgas Medicīnas institūtā un neklātienē to beidz 1966. gadā. No 1967. gada 30. jūnija Laima kļuva par aptiekas pārvaldnieces Lizetes Bērziņas vietnieci. Aptiekas ikdiena ritēja savu gaitu. Darba netrūka un 1967. gadā aptiekā ienāca jauna darbiniece. Par receptāri sāka strādāt Inta Apšvalka.Aptieka savu darbību turpināja gan gatavojot zāles pret ārstu izrakstītām receptēm, gan pildot Kandavas slimnīcas pasūtījumus. Kolektīvs aptiekā nebija liels, strādāja apmēram 10 darbinieces. Vēl jāpiemin, ka šajos gados vairākām aptiekas darbiniecēm piedzimst mazuļi. Ļoti lielu dienas daļu šie bērni pavadīja aptiekā, vērojot kā strādā viņu mammas, taču izauguši lieli tā arī neviens no viņiem nesaistīja savu nākotni ar farmāciju, izņemot aptiekas ilggadējās grāmatvedes Mudītes Goldbergas (pensijā aiziet 1987. g.) meitu Ilzi Goldbergu, kura 1995. gadā aptiekā sāk strādāt grāmatvedes darbu.
gadā aptiekas vadību pārņēma Inta Apšvalka, kura Veco aptieku vada vēl šodien. I.Apšvalka Kandavā strādā no 1967. gada un ilgus gadus viņai bija lemts strādāt kopā ar farmācijas maģistri Bērziņas kundzi, no kuras katrs jaunais varēja daudz gūt. Vēl tagad viņas vārds un it īpaši iesauka „šefs” Vecajā aptiekā tiek bieži pieminēts. Lielākā aptiekas kolektīva daļa ir strādājusi kopā ar šo izcilo farmācijas speciālisti, jo šajā laika periodā ļoti paplašinās aptiekas kolektīvs. 1971. gadā pēc medicīnas skolas beigšanas sāka strādāt Agrita Linde, 1975. gadā arī pēc medicīnas skolas beigšanas sāka strādāt divas kursa biedrenes Ināra Freināte un Inta Ozola. Jāpiemin, ka viņas visas joprojām strādā Kandavas Vecajā aptiekā. Mūsu aptiekā kadru mainība ir ļoti reta „parādība”. 1975. gads aptiekas vēsturē saistās ar lielajiem remonta darbiem, kas turpinājās līdz pat 1982. gada decembrim. Tika remontētas ne tikai aptiekas telpas, bet visa ēka kopumā. Aptieka šajā laika periodā strādāja telpās Padomju ielā Nr. 9 (tagad Lielā iela). Telpas tika īrētas no Dienvidu elektrotīkliem. Aptiekas rīcībā bija 5 telpas. Tās bija samērā pašauras, taču darbs noritēja kā ierasts, tika gatavoti sterilie šķīdumi slimnīcas vajadzībām, gatavotas ekstemporālās receptes, vākti ārstniecības augi, gatavotas zāļu tējas.
1960. gada Ziemassvētkus aptiekas kolektīvs varēja svinēt atkal savās svaigi izremontētajās Vecās aptiekas telpās, turpinājās aptiekai ierastais darba ritms. Mūsu aptieku par savu prakses vietu izvēlējās vairāki farmācijas studenti, taču strādāt šeit neviens nepalika.1984. gadā aptiekā sāka strādāt Vija Šulca, kura ļoti cītīgi uzklausīja savu vecāko kolēģu padomus un, pēc apprecēšanās un pārcelšanās uz Tukuma rajona Enguri, strādā tur kā „Ilmas” aptiekas vadītāja. Vija ir beigusi RSU Nepilna laika klātienes studijas Farmācijas fakultātē 2002. gadā. Es pati aptiekā strādāju kopš 1986. gada. Iepriekš trīs gadus strādāju kā Medicīnas noliktavu vadītājas vietniece turpat Kandavā. Darbā uz noliktavu mani norīkoja pēc medicīnas skolas beigšanas 1983. gadā. Šis darbs mani ļoti maz saistīja un jaunam cilvēkam šķita neinteresants. Tiklīdz uzzināju, ka aptiekai vajadzīga darbiniece, nekavējoties iestājos darbā tur. Saskāros ar ļoti pretimnākošiem, gudriem, izpalīdzīgiem un vienmēr saprotošiem kolēģiem. Aptiekas kolektīvs šajos gados bija vislielākais, strādājam 16 cilvēki divās maiņās. Ļoti sirsnīgi tiek atzīmēta katras darbinieces dzimšanas un vārda diena, tika lasīti dzejoļi un speciāli veltījumi katrai personīgi, jo mūsu kolektīvā bija pašiem savs „galma dzejnieks” Agritas Lindes personā. Pati Agrita gan uz kādu laiku smagas slimības spiesta atstāj mūsu kolektīvu, taču, pateicoties savam milzīgajam gribasspēkam un kolektīva atbalstam, 90- to gadu vidū atkal atgriezās mūsu kolektīvā un turpina strādāt joprojām.
No 1990. gada pēc Medicīnas Institūta beigšanas aptiekā sāka strādāt Juta Krūmiņa un Daiga Petriņa, kura beigusi medicīnas skolu. 1991. gadā viņām pievienojas Ilze Grantiņa, kura arī beigusi Medicīnas Institūtu un pati ir dzimusi un augusi Kandavā. Darbinieku skaits ir samazinājies līdz 13, jo daži bija aizgājuši pensijā. Pati no bērna kopšanas atvaļinājuma darbā atgriezos 1993. gadā, kad mūsu valstī un arī aptiekas dzīvē bija notikuša lielas pārmaiņas.1994. gads aptiekai bija lielās jubilejas svinību gads – 225 gadi kopš Kandavā ir atvērta aptieka. Par godu šim pasākumam tika rīkota liela balle, ieradās rajona aptieku vadītāji, vietējās preses pārstāvji un citi viesi. Kopš 1995. gada aptieka ir privatizēta un saucas SIA „Vecā aptieka” Kandavā. Kolektīvs ir palicis vēl mazāks, jo kasieru darbu aptiekā pilda paši farmaceiti. Esam palikušas vairs 10 darbinieces. Aptiekas darba specifika sāk mainīties, proti, vairs nevācam un nepieņemam tirgošanai zāļu tējas, negatavojam sterilos šķīdumus slimnīcas pasūtījumiem. Vēl nedaudz apkalpojam ekstemporālās receptes, visvairāk ārīgai lietošanai ādas slimību ārstēšanai, bet galvenokārt notiek gatavo medikamentu tirdzniecība.
VECĀ KANDAVAS APTIEKA šodien
Kopš 2000. gada aptiekai ir meitas uzņēmums ”Ozolāju” aptieka un Pūrē filiāle. Kaut arī aptiekā joprojām tiek gatavotas zāles pēc receptēm, ikdienas darbā arvien vairāk saskaramies ar jēdzienu – farmaceitiskā aprūpe. Tā sevī ietver dažādus pakalpojumus (asinsspiediena mērīšanu), skaidrojošo darbu klientiem par pareizu zāļu un uztura bagātinātāju lietošanas nozīmi ikdienā.
Tagad es pati strādāju ”Ozolāju” aptiekā. Nosaukums aptiekai tika dots tādēļ, ka iepretī kalnā ozolu audzes ieskauta atrodas Ozolāju estrāde un nedaudz tālāk no aptiekas atrodas mājas „Ozolāji”, kurās dzīvoja un rakstīja bērnu grāmatu autors Rūdolfs Akers (1886.-1980.) Viņa sarakstītās grāmatas tādas kā „Drošsirdīgais bērzs”, „Meži mostas”, „Sniegpulkstenītes zvana”, arī manā bērnībā bija vienas no lasītākajām grāmatām.
„Ozolāju” aptieka ir tikai sešus gadus veca. Tās pirmsākums bija izbraukuma tirdzniecība, kad es ar medikamentiem piekrautām kastēm noteiktās dienās devos uz pilsētas universālveikalu, kur veikala vadība man atļāva uz neliela galdiņa izkārtot medikamentus un pārdot iedzīvotājiem bezrecepšu un pirmās nepieciešamības medikamentus. Vēlāk pēc apmēram gada veikals piedāvāja aptiekai nelielas tirdzniecības telpas, kurās es iekārtoju nelielu aptiekas kiosku un sāku tur strādāt katru dienu. Kad valdība pieņēma jauno Farmācijas likumu par aptieku kiosku likvidāciju 1999.gadā, veikals mums piedāvāja savas jaunuzceltās tirdzniecības un noliktavas telpas, kas pašam veikalam nebija nepieciešamas. Mūsu aptiekas vadītāja I.Apšavalka piekrita piedāvājumam un noslēdza ar lielveikalu īres līgumu. Sākās telpu iekārtošana, jaunu aptiekas mēbeļu iegāde. Sākumā es strādāju viena pati, bet drīz jau nācās izveidot divas darba maiņas un man pievienojās kolēģes Agrita Linde un Inta Ozola. Man uzsākot studijas RSU Nepilna laika klātienes studiju programmā farmācijā 2002. gada oktobrī, „Ozolāju” aptiekā mums pievienojās mūsu ilggadējā kolēģe Aina Šulce, kuraaptiekā strādā jau kopš 1956. gada. Viņas darba stāžs Vecajā aptiekā ir jau 50 gadi. Viņa ir bijusi kā darbaudzinātāja daudzām no mums jaunajām kolēģēm. Vecā aptieka mums visām farmaceitēm ir pirmā un vienīgā darba vieta. Agritas Lindes un Intas Ozolas darba gaitas arī mērāmas 35 un 30 gadu garumā.
Esam ļoti saliedēts un draudzīgs kolektīvs, daudz laika pavadām kopā arī ārpus darba. Ik gadus piedalāmies aptiekāru vasaras brīvdienās, kopā apmeklējam gan koncertus, gan teātra izrādes Kandavā un Rīgā. Darbā apsveicam kolēģes viņu svarīgākajās dzīves un darba jubilejās. Arī bēdīgos notikumos esam atbalsts viens otram.
Venta Šidlovska un Astra Dīriņa