XIX gadsimta 30. gados Pilsētas slimnīcas attīstībā iezīmējās jauns posms. Sākot ar 1833. gadu tās darbība paplašinājās. Vietu skaits slimnīcā sasniedza 113, bet dzemdību namā – 10 vietas. Līdz ar to slimnīca saņēma līdzekļus papildus aprīkojumam un ārstu darba reorganizācijai, piesaistot slimnīcai vairāk ārstu kā līdz šim.
Ar 1834. gadu slimnīcas ārstiem vairs nevajadzēja rūpēties par slimniekiem, kas atradās ārpus slimnīcas, mājās vai kādā no nabagmājām. Ar to nodarbojās speciāli mājas ārsti un viņu skaits pakāpeniski auga. 1834. gadā kā mājas ārsti darbojās divi mediķi, bet XIX gadsimta 50. gadu beigās mājas ārsti bija jau trīs. Ar zālēm trūcīgos pilsētniekus līdz šim apgādāja slimnīcas aptieka. Pamazām arī šajā jomā iezīmējās izmaiņas. Līdz ar mājas ārstu darbošanos ārpus slimnīcas ietvariem, zāles trūcīgajiem izsniedza arī citās pilsētas aptiekās pēc receptēm, kuras apmaksāja pilsētas Trūcīgo aprūpes direkcija. Tas vispirms attiecas uz Pārdaugavas un Aleksandra Augstumu apkārtnes iedzīvotājiem, jo pilsētas Centra un Pēterburgas priekšpilsētas trūcīgos iedzīvotājus vēl ilgi ar zālēm apgādāja Pilsētas slimnīcas aptieka.
Slimnīcas ārstiem līdz ar slimnīcas darbības paplašināšanos, darba bija pilnas rokas, jo aprūpējamo slimnieku loks bija ievērojami paplašinājies. Slimnīcai bija jāuzņem ne tikai visi slimie no pilsētas, bet arī no tās tuvākās un tālākās apkārtnes. Slimnieku netrūka un 1837. gadā gultu skaits slimnīcā sasniedza 200.
Slimnīcas ārsti, atbrīvojušies no mājas ārstu pienākumiem, pamazām varēja virzīties uz zināmu savas darbības specializāciju. Jau 1834. gadā Pilsētas slimnīcā pacienti varēja ārstēties divās nodaļās – terapijas un ķirurģijas nodaļās, kaut arī sākumā tās abas vadīja viens un tas pats ārsts. 1840. gadā slimnīcai bija jau gan savs terapeits, gan arī ķirurgs, kurš gan amatu apvienošanas kārtībā vadīja arī ginekoloģijas un dzemdniecības nodaļu. Ar 1846. gadu katrai no nodaļām bija savs vadītājs – ārsts, kurš darbojās noteiktā specialitātē.
Visas šīs izmaiņas slimnīcas liktenī sakrita ar jauna slimnīcas direktora stāšanos amatā un pilnīgi jauna ārstu kolektīva izveidošanos. 1832. gadā par Pilsētas slimnīcas direktoru kļuva Bernhards Frīdrihs Bērens (Bernhard Friedrich Baerens) (1795.-1863.) – ļoti enerģisks, pieredzējis ārsts un izcils organizators. Pateicoties viņa darbībai Pilsētas slimnīcā 30 gadu garumā – no 1832. līdz 1863. gadam – slimnīcas darbs būtiski uzlabojās un var teikt, ka šajā laikā viņš sagatavoja slimnīcu nākošajam izaugsme posmam, kad tai savā attīstībā bija jāsasniedz jauna kvalitāte.
Sākumā direktora tuvākais palīga bija otrs slimnīcas ārsts, terapijas un ķirurģijas nodaļu vadītājs Vilhelms Bornhaups (Wilhelm Alexander Bornhaup) (1803.-1870.). Pacientu skaitam pieaugot 1840. gadā, V.Bornhaupts paturēja savā aprūpē tikai terapijas nodaļu, bet ķirurģijas nodaļu kopā ar dzemdniecības un ginekoloģijas nodaļu uzņēmās vadīt Leo Rolands (Leo Theodor von Rohland) (1811.-1877.), tajā laikā vēl samērā jauns ārsts ar ļoti vispusīgu izglītību. Interesanti atzīmēt, ka par nopelniem mūža otrajā pusē Leo Rolands tika iecelts muižnieka kārtā. V.Bornhaups par terapeitu slimnīcā nostrādāja no 1834. gada līdz 1847. gadam, bet L.Rolands – par ķirurgu un ginekologu – no 1840. līdz 1846. gadam.
Pēc tam terapijas nodaļu pārņēma Vilhelms Reihards (Wilhelm von Reichardt) (1810.- 1893.) un vadīja to no 1847. gada līdz 1851. gadam. Tad viņš kļuva par skolu ārstu un rūpējās par bērnu veselību Rīgas skolās. Medicīnai viņš veltīja gandrīz 50 gadus no savas dzīves.
1851. gadā V.Reihardu terapijas nodaļas vadītāja amatā nomainīja Antons Bernhofs (Anton Baernhof) (1811.-1855.), arī ļoti pieredzējis ārsts ar labu izglītību un ilggadēju ārsta praksi. Slimnīcā viņš nostrādāja līdz mūža galam, jo nomira agri ar tuberkulozi. Viņa vietā nāca ārsts Voldemārs Dāls (Woldemar Dahl) (1816.-1868.), kas terapijas nodaļu slimnīcā vadīja no 1855. Līdz 1859. gadam.
Ķirurģijas nodaļā 1846. gadā Leo Rolandu nomainīja barons Roderihs Engelhards (baron Otto Roderich von Engelhardt) (1819.-1870.). Būdams Tērbatas Universitātes mineraloģijas profesora dēls, viņš bija studējis medicīnu ne tikai Tērbatā, bet arī Vircburgā, Parīzē un Berlīnē. Visu savu darba mūžu – no 1846. gada līdz savai nāves stundai 1870. gadā – viņš veltīja Rīgas trūcīgo iedzīvotāju dziedināšanai, strādādams ne tikai Pilsētas slimnīcā par ķirurgu, bet arī aprūpēdams trūcīgos Nikolaja nabagmājā. Bez tam viņš aktīvi piedalījās Rīgas ārstu sabiedriskajā dzīvē, darbodamies Praktizējošo ārstu biedrībā.
1846. gadā ginekoloģijas un dzemdniecības nodaļas vadību no Leo Rolanda pārņēma Aleksandrs Berents (Johann Alexander von Berent) (1814.-1891.), kurš šai medicīnas nozarei veltīja lielāko savas dzīves daļu, vadīdams slimnīcas nodaļu līdz 1863. gadam un pēc tam strādādams par akušieri. Vēlākos gados viņš kļuva par Pilsētas slimnīcas direktoru.
Visu šo iepriekšminēto ārstu darbu virzīja un koordinēja, veidoja un pārkārtoja, meklējot labākos risinājumus slimnīcas darba organizācijā, slimnīcas direktors Bernhards Frīdrihs Bērenss, kas savā garajā darba mūžā spēja paveikt rīdzinieku labā pietiekoši daudz vērtīga, nozīmīga un paliekoša, lai viņa vārds netiktu tik drīz aizmirsts.
Tā 1822. gadā Bernhards Frīdrihs Bērenss kopā ar vēl trim Rīgas ārstiem – Eiženu Merklinu (Paul Friedrich Eugen Ludwig Mercklin) (1792.-1873.), Jakobu Mebesu (Carl Justus Jacob Mebes) (1789.-1861.) un Karlu Vilpertu (Carl von Vilpert) ( 1778.-1839.) nodibināja Rīgas Praktizējošo ārstu biedrību. Tā bija viena no pirmajām ārstu biedrībām Krievijā. Tai bija milzīgi nopelni medicīnas zinātnes attīstībā un zinātnisku sakaru uzturēšanā starp Krieviju un Rietumeiropu, tāpat tai bija liela ietekme uz praktiskās medicīnas attīstību, jo tā veicināja jaunāko zinātnisko atklājumu ieviešanu praktiskajā medicīnā un ar to sekmēja ārstu profesionālo izaugsmi. Pēc Bērensa ierosmes Praktizējošo ārstu biedrība izdeva žurnālu “Beitraege zur Heilkunde” (Ārstniecības raksti), kurā publicēja vācu valodā vietējo ārstu pētījumus, atzinumus un pieredzi. Bērensa rediģēts žurnāls iznāca no 1849. līdz 1860. gadam, kopumā 12 burtnīcas.
Praktizējošo ārstu biedrības darbību spilgti raksturo kāds piemērs, kas saistīts ar ētera narkozes atklāšanu un ieviešanu medicīnā. Ētera izmantošana sāpju uzveikšanai ķirurģijā, pavēra jaunus ceļus un plašas iespējas medicīnas attīstībai. Līdz ētera narkozes atklāšanai ķirurģijas attīstību kavēja sāpju barjera. Neskatoties uz ārstu virtuozo un ātro darbošanos operācijas laikā, slimnieki bieži gāja bojā sāpju dēļ. Tāpat sāpju apziņa ļoti biedēja cilvēkus, kuriem bija nepieciešama operācija un tāpēc tikai retais ar labu gribēja pakļaut sevi tādām mokām. Ārstu un zinātnieku pētījumi šajā jomā daudzu gadsimtu garumā nedeva vēlamos rezultātus. Tikai XVIII gadsimta vidū ētera izmantošana sāpju novēršanai ļāva noritēt operācijai pilnīgā klusumā. Tas notika 1846. gada 16. oktobrī Masačūsetsas hospitālī. Operāciju veica Bostonas ķirurgs profesors Džons Kolinss Vorens (1778.-1856.) un viņa asistents Viljams Mortons (1819.-1868.). Jaunam vīrietim bez mazākām sāpēm tika izoperēts kakla audzējs. Tas bija varens sasniegums, kura atbalss vēja ātrumā pāršalca pasauli un jau 1846. gada 19. decembrī sekmīgu operāciju, izmantojot ētera narkozi, veica ārsts Roberts Listons (1749.-1847.) Londonā.
Ziņa par lielisko atklājumu Rīgu sasniedza 1847. gada janvārī. Sanāksmē 15. janvārī biedrības bibliotekārs Johans Kristofs Švarcs (Johann Cristiph Schwarz) (1809.-1859.) ziņoja par ēterizācijas panākumiem cīņā ar sāpēm. Nākošā Praktizējošo ārstu biedrības sanāksme notika 1847. gada 29. janvārī un tajā Bērenss jau ziņoja, ka viņš ir veicis pirmo izmēģinājumu ētera narkozes pielietošanā. Viņš pirmo reiz veiksmīgi bez sāpēm izrāva zobu kādai pacientei. Precīzs datums šim notikumam nav zināms, taču tas bija noticis starp 15. un 29.janvāri un tas bija noticis Pilsētas slimnīcā. Tas nozīmē, ka Bērenss bija pirmais Krievijā, kurš praksē pielietoja ētera narkozi. Oficiāli par pirmo, kas Krievijā izmēģināja ētera narkozi, tiek uzskatīts Fjodors Inozemcevs (1802.-1869.), kurš operāciju ar ētera narkozi veica Maskavā 1847. gada 7. februārī, bet nedēļu vēlāk Pēterburgā ētera narkozi pirmo reizi izmantoja Nikolajs Pirogovs (1810.-1881.). Vai Pilsētas slimnīcas darbinieki šodien lepojas ar šo savu priekšgājēju sasniegumu? Vai viņi vispār zina par to?
Par vienu no lielākajiem B.F.Bērensa nopelniem uzskatāma viņa darbošanās pilsētas slimnīcas direktora amatā. Viņa laikā slimnīca nemitīgi auga. 1859. gadā tā jau varēja uzņemt 260 pacientus, kuriem bija iespēja ārstēties specializētās nodaļās. Terapijas nodaļa varēja uzņemt 135 slimniekus, ķirurģijas nodaļā bija paredzētas vietas 95 pacientiem, bet ginekoloģiskā nodaļa varēja ārstēties 13 slimnieces. Bez tam bija atvērta arī infekciju nodaļa, kurā vietas bija paredzētas 17 baku slimniekiem. Tieši šajā darbā izpaudās Bērensa administratora un organizatora dotības, kas talantīgu ārstu un zinātnieku vidū nemaz nav tik bieži sastopamas. Ideju, plānu un projektu viņam netrūka. Viņa sapnis bija izveidot Rīgā specializētu acu klīniku un tieši tad, kad šī sapņa realizācija dzīvē sāka piepildīties, izrādījās, ka tam laika vairs nav atlicis. Bernhards Frīdrihs Bērenss aizmiga mūžīgā miegā 1863. gada 25. septembrī. Bernhards Frīdrihs Bērenss bija sava laika izcils un rīdzinieku iemīļots ārsts, zinātnieks, sabiedrisks darbinieks un teicams administrators.
Venta Šidlovska
Turpinājums sekos.