Rīga savā gadsimtiem bagātajā mūžā piedzīvojusi daudz ko. Tās vēsture laikmetu pēc laikmeta atspoguļo visu, kas noticis ar pilsētu un pilsētniekiem, stāstot gan par bagāto rīdzinieku spožumu, gan par dzīves pabērnu postu. Viduslaikos rūpes par pilsētas trūcīgajiem iedzīvotājiem uzņēmās galvenokārt katoļu baznīca, taču arī Rīgas rāte un bagātākie Rīgas iedzīvotāji ziedoja līdzekļus nabagu atbalstam.
Svētā Gara konvents, SvētāJurahospitālis, Pelēko māsu konvents un daudzas līdzīgas iestādes rūpējās par trūkumā nonākušajiem rīdziniekiem daudzu gadsimtu garumā. XVIII gadsimtā trūcīgo aprūpē Rīgā notika būtiskas izmaiņas, jo reformu rezultātā radās, veidojās un attīstījās speciāla administratīva struktūra, kura uzņēmās atbildību par nabagiem, bāriņiem, invalīdiem, un citiem trūkumā nonākušajiem rīdziniekiem, izvietojot tos attiecīgās iestādēs, kur tiem bija nodrošināts jumts virs galvas, uzturs un apģērbs.
1794. gada 26. septembrī Rīgā tika atvērta īpaša iestāde ar nosaukumu Nikolaja nabagu patversme un darba nams. Tas notika pateicoties Rīgas pilsētas galvas Aleksandra Gotšalka Zengbuša (Alexander Gottschalk von Sengbusch) (1738.-1800.) aktivitātēm. Šai iestādei bija jāgādā par darba nespējīgajiem un slimajiem, kā arī jānodrošina ar piespiedu darbu dažādi dīkdieņi un slaisti.
XIX gadsimta sākumā, veicot visas sev paredzētās funkcijas, Nikolaja nabagmāja savās diezgan ierobežotajās telpās apvienoja slimnīcu, nespējnieku patversmi un darba namu trūcīgajiem. Slimo un veselo atrašanās vienās telpās bija ļoti nevēlama un pat nepieļaujama, tāpēc Trūcīgo aprūpes administrācijai bija jārisina jautājums par slimnieku pārvietošanu kaut kur citur. 1803. gada februārī pilsētas Trūcīgo aprūpes direkcija lūdza pilsētas vadību izdalīt bez maksas zemes gabalu nabagu slimnīcas ierīkošanai. Rīgas rāte tam izvēlējās teritoriju, kur līdz tam bija atradies botāniskais dārzs. Šī dārza rašanās un pastāvēšana ir cieši saistīta ar Rīgas aptieku vēsturi. Kopš 1735. gada katrai Rīgas aptiekai bija jābūt savam aptiekas dārzam, kur audzēt ārstniecības augus. Ārpus pilsētas vaļņiem aptiekām tika iznomāti zemes gabali dārzu ierīkošanai. XVIIIgadsimta 50. gados Kroņa aptieka bija iznomājusi ap 2500 m2 lielu zemes gabalu pie Balinātāju vārtiem. Lai apgādātu karaspēku ar zālēm, pilsētniekus un mazpilsētu aptiekas ar lētiem medikamentiem un ārstniecības augiem, tad Kroņa aptiekai bija vajadzīga diezgan liela zemes platība, tomēr norēķināties par to bija grūti, tāpēc aptieka palika pilsētai parādā. Sakarā ar to pilsētas tēvi nolēma tieši šo zemes gabalu atdot pilsētas nabadzīgo iedzīvotāju slimnīcas vajadzībām. Lai teritorija būtu pietiekoši liela, tad tika piepirkts klāt vēl blakus esošais zemes gabals. Ēkas, kas atradās jaunizveidotajā teritorijā, atjaunoja un piemēroja slimnīcas vajadzībām, lai iespējami drīz tās varētu uzņemt Nikolaja patversmē izvietotos slimniekus.
1803. gada 3. maijā Nabagu slimnīca tika atvērta. Uz to brīdi slimnīcā bija tikai 50 vietas un par slimniekiem rūpējās tikai viens ārsts. Tas bija Joahims Edlers fon Ramms (Joachim Edler von Ramm) (1763.-1825.). Viņš bija dzimis Rīgā, skolojies Rīgas licejā un studējis medicīnu Jēnas Universitātē, iegūstot medicīnas un ķirurģijas doktora grādu. Sākot ar 1790. gadu Ramms dienēja Krievijas armijā, bet pēc tam visu mūžu līdz pat savai nāvei ieņēma Rīgas pirmā fiziķa (ārsta) amatu, paralēli no 1803. līdz 1809. gadam strādādams par Nabagu slimnīcas direktoru un vienīgo ārstu.
Jau 1804. gada sākumā vietu skaits slimnīcā pieauga līdz 137, no kurām 68 gultas bija paredzētas vīriešiem un 69 – sievietēm. Nākošā gada laikā slimnieku skaits sasniedza 707 personas, bet 1807. gadā palīdzība tika sniegta 1036 slimniekiem. Ambulances nepieciešamība kļuva acīmredzama un tādēļ 1806. gadā pilsētas vadība finansēja ambulances atvēršanu.
Slimniekiem bez medicīniskās palīdzības un kopšanas neapšaubāmi bija nepieciešamas arī zāles. Izrādās, ka jau kopš 1804. gada slimnīcas samērā plašajā teritorijā tika audzēti ārstniecības augi zālēm un dārzeņi slimnieku uzturam. Ārstniecības augu audzēšanai, novākšanai, uzglabāšanai, zāļu gatavošanai no tiem bija vajadzīgs cilvēks ar speciālām zināšanām, kas spētu kvalificēti veikt šo apjomīgo darbu. Slimnīcas ārsts, vai kopš 1808. gada – divi ārsti, ar ārstniecības augiem nodarboties nevarēja laika un zināšanu trūkuma dēļ. Par cik ziņu par konkrēta aptiekāra darbošanos šajā jomā nav saglabājies, tad visticamāk, ka par slimnīcas ārstniecības augu dārzu rūpējās kāds aptiekāra palīgs. Tā kā telpas slimnīcai bija ļoti ierobežotas, tad ārstniecības augu apstrādei un uzglabāšanai droši vien tika ierādīts kāds neliels kambaris kaut kur saimniecības telpu daļā.
Pirmos pastāvēšanas gados slimnīcas vienīgais ārsts bija gan slimnīcas direktors, gan ārstējošai ārsts. Sākot ar 1808. gadu slimnīcas personālā tika iekļauts otrs ārsts, kura uzdevums bija apkalpot slimniekus mājās. Par pirmo ārstu mājas vizītēm kļuva Vilhelms Cekels (Wilhelm Johann Zoeckel) (1783.-1840.). Viņš bija dzimis Valkas apriņķī, skolojies Rīgas Domskolā, bet medicīnu studējis Pēterburgā. Medicīnas doktora grādu Cekels aizstāvēja Vircburgā un savas praktizējošā ārsta gaitas uzsāka kā ārsts mājas vizītēm, bet vēlāk kļuva par Nabagu slimnīcas direktoru.
1809. gadā par nabagu slimnīcas direktoru kļuva Karls fon Vilperts (Carl von Wilpert) (1778.-1839.). Viņš bija bagāta Rīgas tirgotāja un birģermeistara dēls un Jelgavas ārsta Georga Frīdriha Vilperta mazdēls. Medicīnas studijas K.Vilperts uzsāka Jēnā, taču bija spiests atgriezties Rīgā pēc Krievijas cara Pāvila I pavēles, kas liedza Krievijas pilsoņiem studēt ārzemēs. Studijas Vilperts turpināja Pēterburgā, vēlāk Vīnē un citur, bet medicīnas doktora grādu aizstāvēja jau Tērbatas Universitātē. Viņa praktizējošā ārsta karjera saistīta ar Rīgu, kur viņš uzsāka savu darbību medicīnas laukā kā nabagu ārsts 1804. gadā. Laikā no 1809. līdz 1817. gadam Vilperts bija Nabagu slimnīcas direktors. Viņš ir viens no 1822. gadā nodibinātās Praktizējošo ārstu biedrības līdzdibinātājiem.
1812. gada karš atnesa Rīgai un tās apkārtnei lielu postu. Pilsēta nonāca trūkumā un tā rezultātā 1812. gada nogalē pacientu skaitu slimnīcā samazināja, bet 1813. gada 8. jūnijā slimnīcu nācās slēgt. Tomēr jau drīz – 1814. gada otrajā pusē slimnīcu atkal atvēra, tikai vietu skaits tajā tika samazināts līdz 30 gultām un pagāja vēl krietns laiks, kamēr slimnīca savā attīstībā sasniedza iepriekšējo stāvokli. Šajā laikā mainījās arī slimnīcā strādājošie ārsti. Tā 1815. gadā V.Cekelu mājas ārsta amatā nomainīja Frīdrihs Štrāsens (Friedrich Chistian Strahsen) (1781.-1859.). Viņš bija rīdzinieks, taču mācīties viņš bija devies uz Vologdu, kur aptiekā nokalpojis mācekļa un zeļļa gadus. Pēc tam Štrāsens studēja medicīnu Tērbatas Universitātē. Par ārstu viņš sāka strādāt 1812. gadā Rīgas kara hospitālī. 1814. gadā Štrāsens darbojās kā brīvi praktizējošs ārsts Rīgā, bet no 1815. līdz 1834. gadam viņš bija nabagu ārsts, kas aprūpēja trūcīgos slimniekus Nabagu slimnīcā, Jura hospitālī, Nikolaja patversmē un citās nabagmājas, kā arī devās mājas vizītēs pie slimniekiem gan pilsētā, gan arī priekšpilsētās.
Venta Šidlovska
Turpinājums sekos