DĀVIS BLŪMENTĀLS dzimis 1871. gada 25. jūnijā Smiltenes “Jauneļos” lauksaimnieka un Smiltenes veikalnieka ģimenē. Vispirms viņš apmeklēja vietējo draudzes skolu, tad mācījās Valkas apriņķa skolā un beidza Rīgas guberņas ģimnāziju. No 1892. gada līdz 1895. gadam Blūmentāls kā aptiekas māceklis devās pasaulē, apmeklēja Tbilisi, tad Buhāru un beidzot – Ukrainu. 1895. gadā viņš nokārtoja aptiekāra palīga eksāmenu pie Maskavas universitātes.
No 1898. gada līdz 1900. gadam Blūmentāls studēja farmāciju Tērbatas universitātē, pēc tam pārgāja uz Maskavas universitāti, kuru beidza 1900. gadā, iegūstot provizora grādu. 1902. gadā viņš beidza bakterioloģijas un uzturvielu izmeklēšanas kursus Pēterpilī, bet pēc tam strādāja vairākās aptiekās.
Kad sākās Krievu-japāņu karš, Blūmentāls kļuva par ķeizarienes Aleksandras aptiekas un Sarkanā Krusta centrālās noliktavas pārvaldnieku Harbinā. Te viņš strādā no 1904. gada līdz 1906. gadam. Apmeklējot fronti, viņš tika ievainots un kontuzēts.
Pēc kara, no 1907. gada līdz 1911. gadam Blūmentāls bija Sarkanā Krusta Sanitārās medicīnas daļas priekšnieks Pēterpilī. Te viņš pulcināja ap sevi latviešus, un ieguva sev labus līdzstrādniekus, ar kuru palīdzību viņam izdevās ievērojami reorganizēt savu iestādi darbu un uzlabot tās darbu. 1912. gadā Blūmentāls tika ievēlēts Starptautiskās farmaceitu savienības Farmakopejas komisijā. No 1912. gada līdz 1913. gadam viņš vadīja sanitāro apgādi Balkānu kara laikā.
Uzturēdamies Pēterburgā, Blūmentāls atbalstīja latviešu studentus, māksliniekus un jaunos zinātniekus. 1914. gadā viņš saņēma komandējumu uz Eiropu, lai iegādātos ārstniecības līdzekļus armijai un papildinātos farmācijas zinībās. Viņš apmeklēja Angliju, Holandi, Beļģiju, Šveici, Austriju, Itāliju, Vāciju, Zviedriju, Norvēģiju un Dāniju. Sākoties I Pasaules karam, 1915. gadā Blūmentāls inspicēja frontes sanitāro brigādi, vadīja flotes hospitāļu sanitāro apgādi un ierīkoja lazareti Ziemas pilī ar 1000 gultas vietām. 1917. gadā Blūmentāls kļuva par Sarkanā Krusta centrālo noliktavu priekšnieku. Šajā laikā viņš daudz palīdzēja gan latviešu strēlniekiem, kas bija ierauti revolūcijas mutulī, gan latviešu bēgļiem, kas kara un baiļu dzīti bija pametuši mājas un atradās nemieru un trūkuma pārņemtajā Pēterpilī. Sakarā ar atbildīgiem amatiem Blūmentāls bieži kontaktējās ar Krievijas impērijas vadošiem darbiniekiem, tai skaitā arī ar cara Nikolaja II ģimeni.
No 1916. gada līdz 1917. gadam Blūmentāls rediģēja Krievijas farmaceitu žurnālu. 1919. gadā viņu uzaicināja par docentu Pēterburgas Ķīmiski farmaceitiskajā institūtā un uzticēja viņam farmācijas vēstures muzeja vadību. Blūmentāla aktīvā darbība kara farmācijas jomā tika augsti novērtēta. Viņš ir saņēmis vairākus Krievijas, Bulgārijas, Serbijas, Melnkalnes un Polijas ordeņus.
1920. gadā Blūmentāls atgriezās Latvijā, un tūlīt tika iecelts par Latvijas Sarkanā Krusta direktoru. Viņš nekavējoties reorganizēja šīs iestādes darbu un uzņēmās Sarkanā Krusta žurnāla rediģēšanu.
1921./1922. gadā Blūmentāls lasīja farmācijas vēstures lekcijas LU Ķīmijas fakultātes Farmācijs nodaļās studentiem. No 1922. gada līdz 1931. gadam viņš bija Kara sanitārās apgādes komitejas priekšnieks pulkveža dienesta pakāpē. Viņam ir lieli nopelni pretgāzu aizsardzības propagandēšanā.
1923. gadā pēc Blūmentāla ierosinājuma sāka iznākt Latvijas Farmaceitu žurnāls. Blūmentāls bija pirmais žurnāla redaktors, un publicējis žurnālā ap 23 rakstu, kas veltīt gan zinātniskiem, gan profesionāliem jautājumiem, tomēr visvairāk rakstu veltīti farmācijas vēsturei, kas ir nenovērtējams ieguldījums farmācijas vēsture pētīšanā.
1925. gadā Blūmentāls ierosināja un vadīja Baltijas valstu farmaceitu kongresu Rīgā. Bez tam viņš darbojās daudzās sabiedriskās jomās. Tai skaitā viņam pieder lieli nopelni, ka Doma baznīca tika nodota latviešu draudzei un kļuva par arhibīskapa katedrāli.
D. Blūmentāls apbalvots ar Trīs zvaigžņu ordeni III pakāpi. Viņš ir viens no farmaceitu studentu korporācijas „Lettgallia” dibinātājiem.
D.Blūmentāls miris 1937. gada 22. augustā Bulduros un ir apbedīts Meža kapos.