„Lai varētu nodrošināt savu eksistenci un komfortu, cilvēks izmanto dažādas vielas un materiālus, ko var iegūt pasaulē – pārtikai, mājoklim, transporta līdzekļiem un visām citām ikdienas vajadzībām.”

Ja agrāk materiālu plūsmas bija nelielas un to atgriešana atpakaļ apkārtējā vidē nenodarīja lielu kaitējumu, šobrīd tehnoloģijas ir attīstījušās tiktāl, ka saražot it visu cilvēkam nepieciešamo var milzum lielos daudzumos, tomēr ļoti aktuāls paliek jautājums par to, kur likt šīs vielas un materiālus tad, kad tie vairs cilvēkam nav vajadzīgi, lai nenodarītu kaitējumu apkārtējai videi un ekosistēmai, un lai nepadarītu pasauli „par lielu izgāztuvi”? Piemēram, ko darīt ar vecu ledusskapi, kad nopirkts jauns-vai vienkārši izmest atkritumu izgāztuvē? Attiecībā uz novecotas elektronikas un elektrotehnikas izmešanu, arī Latvijā šim jautājumam arvien vairāk tiek pievērsta uzmanība-tiek lēsts, ka, pērkot jaunas elektropreces, pircējam būs jāmaksā īpašs nodoklis-par piesārņojumu dabai. Tomēr, ja pircējs, pērkot jaunu ledusskapi vai kādu citu tamlīdzīgu preci, nodos vietā tādu pašu veco preci, šis nodoklis nebūs jāmaksā. Par to, vai šāda stratēģija iedarbosies uz visiem un cik lielā mērā, varēs spriest tikai pēc attiecīgo normu pieņemšanas par spēkā esošām, tomēr faktiski ikvienā vietā, kur tiek pārdotas elektropreces, pērkot jaunu ir jāņem pretī vecā prece un par to nogādi pārstrādei attiecīgi jāparūpējas.

Ļoti aktuāls, ja ne visaktuālākais, jautājums ir par sadzīves atkritumu pārstrādi. Atkritumu šķirošana ir būtiska, lai spētu pārstrādāt jau esošos materiālus un tādejādi neņemtu no dabas tik daudz jaunu izejvielu jaunu produktu ražošanai. Protams, vislielākā cerība vides aktīvistu vidū un no racionāla viedokļa raugoties ir tāda, ka pārstrādāti tiks visi 100%, tomēr tas ir tāls un visnotaļ nerealizējams mērķis vismaz šobrīd. Ja Zviedrijā, kur atkritumu vākšanas, šķirošanas un pārstrādes process norit ļoti sekmīgi, savākti un pārstrādāti tiek aptuveni 50% no visiem materiāliem, kas ir apgrozībā, tad diez vai Latvijā tiek savākti vairāk par pāris procentiem sadzīves atkritumu pārstrādei, jo tas priekš mūsu valsts tomēr ir diezgan liels jaunums. Iespējams, atkritumu šķirošanas process norisētu raitāk un labāk, ja ikvienam ērti būtu pieejama vieta, kur šos sašķirotos atkritumus izmest, bet, ja cilvēkam ir jāmēro tāls ceļš līdz, piemēram, sašķiroto Pet-pudeļu vai bateriju izmešanas vietai, diez vai cilvēks būs ieinteresēts to darīt. Pozitīvi ir tas, ka pretēji laikam, kad sašķirotie atkritumi tika vesti uz pārstrādi ārpus Latvijas, šobrīd arī uz vietas šādi pasākumi ir ieviesti.

Vēl viens aktuāls jautājums ir par vielu plūsmām un tieši par transportu un transportēšanu. Pirmkārt, ik dienas daudzi dodas uz darbu, mērojot lielus attālumus, un transporta radītie izmeši piesārņo ne tikai gaisu, bet rada dažādu smago metālu un toksisku vielu nogulsnējumus apkārtējā vidē, kas ir kaitīgi cilvēku veselībai. To, ka nepieciešams strauji samazināt autotransporta radīto kaitējumu videi, šķiet, saprot ikviens un ne velti ar biogāzes parādīšanos tiek novēroti jau pirmie mēģinājumi šo kaitējumu mazināt. Otrkārt, ik dienas tiek transportēts milzīgs pārtikas un citu produktu daudzums, lai tikai apmierinātu un izdabātu visām pircēju vēlmēm. Tomēr, vai šie transportēšanas maršruti ir efektīvi, paliek jautājums, jo ikviens lieks brauciens, no kura faktiski varētu izvairīties un rast alternatīvu veidu iegūt konkrēto lietu tuvāk pircējam, faktiski jau atkal rada nevajadzīgu materiālu un vielu plūsmas, kas attiecīgi nodara kaitējumu apkārtējai videi. Interesanti, ko mēs darīsim tad, kad izsīks naftas resursi, jo pēc aplēsēm tas notiks aptuveni pēc 50 gadiem.

Ja mēs vēlamies, lai nākamajām paaudzēm tiktu nodrošināta labāka dzīves vide un iespējas, vai vismaz tāda pati kā mūsu, par materiālu un vielu plūsmām ir jādomā ikvienam. Jāpadomā par to, vai izmestais celofāna maisiņš, ledusskapis, dārza zālītē izlietā indīgā skābe, u.tml., neizjauks visu dabisko ekosistēmu un vai mūsu bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem un visiem pārējiem dzimtas turpinātājiem būs tāda pati dzīves kvalitāte un iespējas, kā mums. Kā viens no labiem materiālu plūsmu mazināšanas ieteikumiem būtu pirkt preces, kuras ir daudzfunkcionālas, t.s. „viss vienā”, nevis katrai funkcijai atsevišķu preci.

Jau iepriekš tika apskatīta tēma par pesticīdu izmantošanu pārtikas ražošanā, un tas vistiešākajā mērā attiecas uz negatīvu vielu plūsmu, kas ietekmē gan cilvēka veselību, gan apkārtējo vidi, tādēļ būtu ieteikums- izmantot dabiskas lauksaimniecības metodes, lai augsne būtu auglīga vienmēr un mēs būtu veselīgāki.

Svarīgākie principi, lai cilvēce varētu eksistēt ilgstoši un kvalitatīvi, ir neņemt no vides vairāk, nekā ir iespējams dabiski atjaunot, kā arī tas, ka cilvēku pamatprasībām vajadzētu radīt pēc iespējas mazāku ietekmi uz apkārtējo vidi. Mums ir radusies ilūzija, ka viss ir bezgalīgs un, ja vien finansiālā situācija atļauj, iegūt var gluži vai visu un darīt, kas vien ienāk prātā. Varbūt pagaidām tā ir, bet, pēc laika, nemainoties pašreizējai situācijai, iespējas nenoliedzami paliks ierobežotas un ne par kādu naudu nevarēs nopirkt ne svaigu un tīru gaisu, ne auglīgas zemes, kur audzēt pārtiku, utt., tāpēc jādomā par to ir laikus.