Atkarības – pēdējā gadu desmitā īpaša uzmanība tiek pievērsta tehnoloģiju izraisītajām atkarībām, azartspēļu atkarībai, par kuru plašas debates norisēja vēl nesen, noteikti alkohola un narkotiku, respektīvi – vielatkarības.

Bet arī pārtika un tās izstrādājumi mēdz un izraisa spēcīgu atkarību ar fiziskām un psiholoģiskām sekām. Latvijā par šo atkarību zin salīdzinoši mazs cilvēku skaits, lielākoties cilvēki, kuri mācās humanitārās zinātnes vai medicīnu. Bet šī atkarība norisinās arī parastās ģimenēs, kurās māte ir grāmatvede un tēvs aizņemts ar sava biznesa noturēšanu virs ūdens. Nenoliedzami viens no spilgtākajiem faktoriem, kas veicina visas atkarības ir pieaugošā informācija, arī tehnoloģijas, naudas un kontaktu attīstība. Zināšanas vienā griezumā kļūst par postošu spēku, ar kuru cilvēks vēršas pats pret sevi. Līdztekus jaunākajai top diētai, kuras sastāvā ir kāposti pāris nedēļas no vietas, izskan arī doma par badošanās kūri, atslodzes dienām un kā gan to nemēģināt, jo lielveikalos aizvien retāk redzam 40 un 42 izmēru.

Jūs stādieties priekšā, cik sver pieaugusi sieviete, kura nesā 32 izmēru? Nē? Aptuveni 45 kg!!! Un līdz šādam svaram nonāk daudzas un vēl vairāk nonāk līdz 40 kg, ar ko arī beidzas viņu eksistence mūsdienu informācijas un tehnoloģiju pieblīvētajā pasaulē.

Runājot par terminoloģiju, jeb kas tas īsti „lācītim vēderā“, varu minēt, ka šobrīd gan psihiatrijā, gan psiholoģijā ir pieņemts, ka ēšanas traucējumi, ir multideterminēti, proti, tos spēj izraisīt gan psiholoģiski, gan bioloģiski, gan citi cēloņi. Pēdējos gados pieaug slimības bioloģisko cēloņu nozīmība, jo slimnieku organismā ir konstatētas pārmaiņas neirofizioloģiski aktīvo vielu koncentrācijā. Speciālisti šobrīd ir pārliecināti, ka pastāv gēnu grupa, kas var predisponēt anoreksijas attīstību. Starp psiholoģiskajiem slimības cēloņiem autori visbiežāk min:

  • tēva uzmanības trūkumu meitenēm;
  • pašapziņas trūkumu;
  • seksuāla rakstura problēmas
  • un obsesīvas vajadzības.

Kā anoreksiju diagnosticējošie kritēriji kalpo:

  • bailes no aptaukošanās un atteikšanās saglabāt normālu ķermeņa svaru;
  • svara zudums ir paša cilvēka izraisīts, izvairoties no ēdiena, kā arī pielietojot vemšanu; caureju;
  • nodošanos fiziskām aktivitātēm.

Līdztekus vērojami citi psihiska rakstura traucējumi. Slimības sākums visbiežāk saistāms ar pubertāti.

Runājot par nākotnes vīzju, varu minēt, ka anoreksijas izplatība Latvijā tuvākajos gados aizvien pieaugs. Viennozīmīgi varu apgalvot, ka anoreksijas izplatība ir saistīta ar sabiedrības materiālo labklājību. Ar anoreksiju neslimo pusaudži un jaunieši no tām sociālajām aprindām, kam jācīnās par savu eksistenci. Prognozējams, ka labklājības līmenis Latvijā pieaugs un līdz ar to pieaugs pusaudžu iespēja saslimt ar atkarību tās dažādākajās izpausmēs – anoreksiju, alkoholismu, narkomāniju u.tml.

Varu minēt arī domu, ka tieši ģenētika tuvākajos gados radīs revolūciju cilvēku izpratnē par atkarību ģenēzi. Jau šobrīd ir pieejami plaši pētījumi, protams, pieejami tikai svešvalodās lasošajiem.

Arī tajos Latvijas plašsaziņas līdzekļos un zinātniskajās publikācijās par šo atkarību dominē multideterminētais skatījums uz anoreksijas cēloņiem, pie tiem attiecinot:

  • ģenētiskos faktorus;
  • psihisko slodzi pubertātes vecumā, kad notiek izmaiņas ķermenī;
  • neatrisinātus ģimenes konfliktus,
  • kā arī sabiedrībā pastāvošos uzskatus par slaiduma ideāliem.

Teorētisko pamatojumu augstākminētajam apstiprina arī ASV psihiatrs Maikls Strobers. Zinātnieks secinājis, ka pastāv gēnu grupa, kas cilvēkiem, kuriem tā ir iedzimta var predisponēt[1] anoreksijas attīstību[2].

Arī Virdžīnijas Valsts universitātes pētnieki secinājuši, ka pastāv gēnu grupas, kas saistītas ar predisponētību anoreksijai. Viņi apgalvo, ka viena no tām palielina predispozīciju anoreksijai, otra gēnu grupa palielina tendenci saslimt ar depresiju, savukārt trešā gēnu grupa – risku saslimt gan ar anoreksiju, gan depresiju. Pētnieki rezumējuši, ka 34% gadījumu pārklājas anoreksijas un depresijas saslimšanas, kas norāda, ka pastāv gēni, kas var nodot abus traucējumus vienai personai. Pētnieki secinājuši, ka riska faktors anoreksijas pārmantošanai ir 58%, tomēr autori neizslēdz arī iespējamo vides faktoru ietekmi uz saslimšanu.[3]

Bioloģijas doktors I.Muižnieks LU zinātņu prorektors laikrakstam Diena atzinis, ka „gēns pats ir ieprogrammējis veidu kā nobeigt šo čaulu. Ir smalkas reakciju virknes, kuras sauc par šūnas programmēto nāvi.”[4] Vai anoreksijas slimnieks, kas kā jau minēts, mērķtiecīgi pats sev liedz pieeju tādam dzīvībai būtiskam resursam kā ēdienam, neiet pa ceļu, kuru tam norādījis „iznīcības gēns”? Jautājums paliek pagaidām neatbildēts.

Anorexia nervosa bieži vien saistīta ar:

  • depresiju,
  • vieglu aizkaitināmību,
  • attālināšanās no apkārtējās pasaules,
  • cilvēkam ir dīvaini ēšanas paradumi.

Bieži vien uztura produkti tiek iedalīti “labajos/drošajos” un “sliktajos/bīstamajos”. Cilvēks slikti panes pārmaiņas, jaunas situācijas; iespējamas bailes no brieduma, cilvēks it kā iegrimst savā pašreizējā vecumā un nevēlās izaugt, uzņemties atbildību un pieauguša cilvēka pienākumus. Iespējama pārmērīga atkarība no vecākiem vai ģimenes.

Anoreksija – tā nav vienkārši vēlme notievēt, kas raksturīga daudziem psihiski veseliem cilvēkiem, kuriem patiešām ir liekais ķermeņa svars un kuri tādēļ ievēro dažādas diētas. Anoreksija – tā ir slimīga pārliecība par sava ķermeņa korpulenci, tai ir uzmācības raksturs, un ar anoreksiju slimu cilvēku nav iespējams pārliecināt par viņa maldiem. Pat tad, ja slimnieka ķermeņa svars jau ir sasniedzis ievērojumu zudumu no normālā, slimnieks turpina badoties, un nevienam neizdodas pārliecināt viņu, ka viņš sen vairs neizskatās pēc tā modeļa vai kinozvaigznes, kas ir viņa ideāls un kuram viņš tik ļoti tiecas līdzināties (Еникеевa,1998).

Slimība visbiežāk sastopama sievietēm vecumā no 15-24 gadiem. Saskaņā ar slimnīcu statistikas datiem, piemēram, Zviedrijā gadā saslimst 9 no 100 000 personām minētajā vecuma grupā. Vīriešu vidū šo slimību novēro 9 reizes mazāk, t.i., saslimst 1 no 100 000 personām tai pašā vecuma grupā (Kulbergs, 2001).

Bieži anoreksija sākas vienlaikus ar pubertāti. Nereti anorektiskās reakcijas atkārtojas vairākas reizes, pat brieduma gados. Bez tam ēšanas traucējumi bieži vien ir grūti atdalāmi – daļai anoreksijas slimnieku periodiski novēro bulīmiju – t.i., īslaicīgu lēkmjveidīgu pārēšanos. Tā periodiski mainās ar anoreksiju (Kulbergs, 2001).

Sākums ir pavisam nekaitīgs, neēšana trešdienās, ēdienreizes izlaišana, un tu būsi beigta pirms paspēsi “pietiekami” notievēt!


  1. predisponēt – iepriekš noskaņot; veicināt./ Baldunčiks J. (red.). Svešvārdu vārdnīca. Rīga: Jumava, 2005, 912 lpp.
  2. Balode L. Viltus draudzene – anoreksija. Psiholoģijas Pasaule. – 2005., Nr.2, 13.lpp.
  3. Balode L. Viltus draudzene – anoreksija. Psiholoģijas Pasaule. – 2005., Nr.2, 13.lpp.
  4. Muižnieks I. Neēdiet savus vecākus. Sestdiena. – 2001., 24.februāris.