„Cilvēks dzīvo uz zemes. Dabas produkti viņam kalpo kā pārtika, materiāli mājvietai un kā viss cits, kas nepieciešams normālai dzīvei un labklājībai.” Mēs visi zinām, ka resursi uz Zemes ir ierobežoti, jo nav bezgalīgi daudz apstrādājumu zemes platību, lai nodrošinātu pārtiku visiem iedzīvotājiem, vēl jo vairāk ņemot vērā arī straujo iedzīvotāju skaita pieaugumu. Tomēr mēs to ne vienmēr atceramies un dzīvojam tā, it kā visas preces un pakalpojumi būtu neierobežoti un neizsmeļami. To pierāda arī pesticīdu lietošana lauksaimniecības procesos.

„Pesticīdu lietošana ir viena no galvenajām pašreizējās lauksaimniecības un vides problēmām. Hlororganiskie savienojumi- tādi kā DDT, aldrīns, endrīns u.c.- plaši tika pielietoti līdz sešdesmitajiem gadiem, kad tos aizliedza, jo tie negatīvi iedarbojās uz ekosistēmu. (..) Bijušā Padomju Savienībā plaši izmantoja herbicīdus un pesticīdus, jo to cenas bija zemas, taču deviņdesmito gadu sākumā šo ķimikāliju lietošana krasi samazinājās.”

Jāpiemin, ka dažām no šajos pesticīdos esošajām vielām ir tieksme uzkrāties augsnē ilgstoši.

„Tie ir toksiski zivīm, labi šķīst ūdenī un var viegli izskaloties no augsnes. Dažas vielas pat ir toksiskas siltasiņu dzīvniekiem un tātad arī cilvēkiem.”

Ņemot vērā to, ka vides aizsardzības jautājumi kļuva aktuāli tikai 20. gadsimta 70. gados, iepriekš netika ņemti vērā nekādi aspekti, lai kavētu pesticīdu un citu kaitīgo vielu uzkrāšanos. Neatkarīgās valstīs jau tajā laikā tika uzsākti pasākumi vides aizsardzības jomā, lai mēs varētu elpot svaigu gaisu, ēst veselīgu pārtiku, u.tml. Tomēr „dzelzs priekškara” dēļ vides jautājumi Latvijā un citās sociālistiskajās valstīs kļuva aktuāli tikai 90. gados, pirms tam absolūti neņemot vērā to, kādā veidā tiek audzēta un saražota pārtika. Šobrīd, salīdzinājumā ar pagātni, pesticīdu lietošana pasaulē un arī Latvijā notiek daudz mazākos apmēros, bet tā tomēr tiek lietota pietiekoši lielos apmēros, lai varētu kaitēt cilvēku veselībai. Jāņem vērā arī tas, ka Padomju laikos tika nodarīts ļoti liels kaitējums augsnei, kurā audzējam pārtikas produktus. Iespējams, tādēļ ir pat labi, ka daudzas no tolaik lauksaimniecībā izmantotajām zemēm šobrīd netiek lietotas, tādā veidā ļaujot augsnei „atveseļoties”.

Daudzi no Latvijas iedzīvotājiem jau ir atteikušies un atteiksies no tā sauktajiem „mazdārziņiem”, aizbildinoties ar to, ka visu jau mūsdienās var nopirkt veikalā, un ko tur lieki pūlēties. Bet varbūt ir tieši pat noderīgi un veselīgi sev audzēt kaut nelielu daļu no pārtikas, izmantojot dabiskās augsnes apstrādes metodes, jo mēs nekad nevaram zināt, kā Jūsu nopirktais pārtikas produkts ir ticis audzēts un vai tas ar laiku neietekmēs veselības stāvokli. Vēl kā risinājumu varu minēt- iegādāties pārtikas produktus ekoloģiskajās saimniecībās, kuras ir sastopamas arī Latvijā, un kurām ir piešķirts “Zaļais sertifikāts” kā vides kvalitātes zīme. Bet, protams, ir jārēķinās ar to, ka šie pārtikas produkti cenas ziņā ir dārgāki, un, ja vien personīgās finanses to atļauj, nevajag ekonomēt uz veselības rēķina, jo tas noteikti atmaksāsies.