Vilhelmīne Reimersa savu testamenta daļu novēlēja acu klīnikas ierīkošanai Rīgā. Tam nolūkam viņa novēlēja arī dzīvojamo māju Rīgā, Jēkaba ielā, tomēr slimnīcas vajadzībām šī ēka nebija piemērota, tāpēc testamenta izpildadministrācija izšķīrās par jaunas ēkas celtniecību. Par Reimersas acu klīnikas direktoru tās tapšanas posmā tika izvēlēts Pilsētas slimnīcas direktors Bernhards Frīdrihs Bērenss (Bernhard Friedrich Baerens) (1795.-1863.). Te lieti noderēja Bērensa milzīgā enerģija, organizatora talants un pieredze, kā arī interese par oftalmoloģiju, jo jau savu darbu doktora grāda iegūšanai viņš bija veltījis acs lēcas fizioloģijas un pataloģijas izpētei.
Pēc rūpīgās pārdomām speciāla komisija izvēlējā gruntsgabalu Troņmantnieka bulvārī (tagad Raiņa bulvārī 7) un nopirka no pilsētas jaunās klīnikas vajadzībām.
Troņmantnieka bulvāris ar katru gadu kļuva skaistāks, jo tā ārējā malā pretī parkam XIX gadsimta otrajā pusē izauga lepnas un nozīmīgas ēkas, kuru projektus izstrādāja labākie tā laika arhitekti.
1920. gadā bulvāri pārdēvēja par Raiņa bulvāri. Arī šodien tas ir viens no greznākajiem Rīgas bulvāriem, kas 995 m garumā stiepjas gar kanālmalas apstādījumiem, puslokā apņemot Vecrīgu.
Toreiz, kad bulvāra apbūve tikko sāka veidoties, līdzās citām jaunceltnēm tika celta lepna ēka acu klīnikas vajadzībām. 1861. gada 25. augustā Baltijas ģenerālgubernators Aleksandrs Suvorovs (1804.-1882.) ielika klīnikas ēkas pirmo pamatakmeni. Ēkas projekta autors bija arhitekts Heinrihs Šēls (Heinrich Scheel) (1829.-1909.).
Jaunā acu klīnika mazturīgajiem tika atklāta 1864. gada 2. janvārī un nosaukta V.Reimersas vārdā. Šajā pirmajā Latvijas oftalmoloģiskajā ārstniecības iestādē bija 60 stacionāra vietas un ambulance.
Pirmais slimnīcas direktors Bernhards Frīdrihs Bērens diemžēl nenodzīvoja līdz slimnīcas atklāšanai. Viņš nomira pusgadu pirms tam, tā arī nepieredzējis sava sapņa – specializētās acu klīnikas – atklāšanu.
Pēc B.F.Bērensa jaunās klīnikas vadību uzņēmās Karls Valdhauers (Carl Waldhauer) (1821.-1899.) un viņš slimnīcas priekšgalā palika no 1863. līdz 1880. gadam. Viņš ar lielu atdevi darbojās savā specialitātē, kļūdams par vienu no izcilākajiem acu ārstiem Krievijā.
Valdhauers bija spēcīga, savdabīga rakstura cilvēks, kas zem skarbām ārējām izpausmēm slēpa maigu, uzticamu sirdi, līdzjūtību un žēlsirdību.
Pēc K.Valdhauera par Reimersas acu klīnikas direktoru kļuva Jons Eižens Štavenhāgens (John Eugen Stavenhagen) (1842.-19…). Savu doktora disertāciju viņš aizstāvēja Tērbatas universitātē 1868. gada beigās. Tajā laikā Štavenhagens jau strādāja Reimersas acu klīnikā, ieņemdams asistenta vietu no 1867. līdz 1869. gadam. Tad viņš nolēma turpināt studijas un pavadīja 1869.-1870. gadu Berlīnē un Vīnē. Rīgā viņš atgriezās kā praktizējošs ārsts un paralēli darbam Rīgā Štavenhāgens no 1870. līdz 1874. gadam darbojās Majoros kā kūrorta ārsts. 1880. gadā viņš kļuva par Reimersas acu klīnikas direktoru un vadīja klīniku līdz pašām XIX gadsimta beigām.
XIX gadsimts Reimersas acu klīnikai aizritēja ļoti veiksmīgi. Tā bija vienīgā acu slimību ārstniecības iestāde Latvijā. Tajā strādāja retas specializācijas ārsti – oftalmologi, kuru darbs atnesa daudziem cilvēkiem iespēju atkal redzēt apkārtējo pasauli, daudziem atviegloja ciešanas un kopumā nesa sabiedrībai lielu labumu.
XX gadsimta pirmie trīs gadu desmiti arī aizritēja auglīgā darbā, taču 1936. gadā klīnikai atņēma tās ēku, nododot to administratīvām vajadzībām. Pašu klīniku pārcēla uz citu ēku, kas atradās Baznīcas ielā numurs 13. To, protams, pat salīdzināt nevarēja ar speciāli klīnikai celto ēku Raiņa bulvārī. Reimersas acu klīnikas liktenī ar to sākās lejupslīde, kas beidzās 1951. gadā ar klīnikas likvidēšanu.
Klīnikai celtās ēkas liktenis izvērtās visai raibs. Laikā no 1940. līdz 1941. gadam tajā darbojās Padomju Latvijas valdība ar Vili Lāci priekšgalā. Vēlāk šeit mājvietu atrada Valsts Celtniecības un Arhitektūras ministrija. Tagad pie glīti sakoptās ar varenu metāla žogu apjoztās celtnes lepni plīvo ASV valsts karogs, jo šeit atrodas ASV vēstniecība Latvijā.