Turpinājums informācijai par bezrecepšu medikamentiem, kurus lieto akūtu un hronisku aizcietējumu novēršanai, toksisku vielu izvadīšanai no zarnām saindēšanās gadījumā, kā arī pirms vēdera dobuma orgānu un mugurkaulāja rentgenoloģiskas izmeklēšanas un ārstēšanās laikā ar prettārpu līdzekļiem.

Vielas, kas izraisa zarnu gļotādas receptoru ķīmisku kairinājumu

Šīs grupas caurejas līdzekļi ierosina zarnu muskulatūras kontrakcijas, kas veicina masu pārvietošanos pa zarnām. Kairinājumu radošie caurejas līdzekļi ir efektīvi, ja tos lieto neilgu laiku. Šai grupai pieder tādi caurejas līdzekļi kā rīcineļļa, fenolftaleīns, bisakodils, dehidroholskābe, krūkļa mizas, sennas lapu un rabarberu saknes preparāti.

Rīcineļļa ir viens no visdrošākajiem caurejas līdzekļiem, kas pie tam darbojas maigi, neradot zarnu iekaisumu. To pazina jau senie indieši un senie ēģiptieši, bet Eiropā tā kļuva pazīstama tikai 18, gs. beigās. Rīcineļļu iegūst no rīcinauga (rīcina) Ricinus communis sēklām, kas satur 50% eļļas. Tā ir iedzeltena, pabieza, ar nepatīkamu garšu un sastāv galvenokārt no ricinolskābes triglicerīda. Veca rīcineļļa satur daudz brīvu taukskābju un rada vemšanu. Rīcinauga sēklas satur arī ļoti indīgo toksalbumīnu trīcinu, kas, izspiežot sēklas, eļļā tomēr nepāriet. Šī viela pēc jebkuras ievades rada hemorāģisku gastroenterītu ar vemšanu un caureju, kā arī sirdsdarbības un elpošanas pavājināšanos, krampjus, komu un pat nāvi.

Rīcineļļa, atšķirībā no pārējām augu eļļām, piemēram, saulespuķu un olīveļļas, lietota iekšķīgi 15-30 ml devā, izraisa spēcīgu caureju. Šo darbību izskaidro ar to, ka divpadsmitpirkstu zarnas sārmainās sulas un lipāzes ietekmē rīcineļļa sašķeļas glicerīnā un kairinošajā rīcinolskābē, kas ierosina tievo zarnu un daļēji arī resno zarnu pastiprinātu peristaltiku. Savukārt nesašķeltā eļļa padara izkārnījumus gludus un samazina rīcinolskābes kairinātājdarbību. Pašu rīcinolskābi nevar lietot, jo tai ir vēl riebīgāka garša un smaka nekā rīcineļļai, bet, dota iekšķīgi, tā rada nelabumu un vemšanu. Rīcineļļa, līdzīgi citām taukeļļām, spēcīgi iztukšo arī žultspūsli. Rīcineļļas laksatīvā darbība parādās 2-4 stundas pēc tās iedzeršanas. Rīcineļļa atšķirībā no sāls caurejas līdzekļiem vienreizējas ieņemšanas gadījumā būtiski netraucē barības un citu vielu uzsūkšanos zarnās, bet taukos šķīstošo vielu uzsūkšanās pat pastiprinās. Tāpēc rīcineļļu nedrīkst lietot saindēšanās gadījumā ar taukos šķīstošām vielām, kā arī lenteņu izdzīšanas laikā ar toksisko melnās ozolpapardes ekstraktu. Rīcineļļu nedrīkst dot grūtniecības laikā, jo tā var izraisīt priekšlaicīgas dzemdības.

Rīcineļļu parasti lieto akūta aizcietējuma gadījumā, sevišķi bieži bērniem (5-15 ml vienā reizē), kā arī pirms zarnu un mugurkaulāja rentgenoloģiskas izmeklēšanas. Rīcineļļu lieto arī dzemdību darbības reflektoriskai stimulēšanai. Tādā gadījumā dod iekšķīgi pa 40-50 ml.

Krūkļa mizas, rabarberu saknes un sennas jeb Aleksandrijas lapu preparāti satur antraglikozīdus, to šķelšanās rezultātā rodas darbīgās vielas – antrahinoni emodīns un hrizofānskābe. Tie kairina zarnu interoreceptorus, tādējādi izraisot šo zarnu pastiprinātu peristaltiku. Caurejas efekts parādās pēc 8-12 stundām. Šo preparātu darbīgās vielas daļēji uzsūcas tievajās zarnās un pēc tam izdalās resnajā zarnā, papildus stimulējot to peristaltiku. Parasti šos preparātus lieto pirms gulētiešanas, un to efekts izpaužas otrās dienas rītā. Antrahinonu preparātu galvenā lietošanas indikācija ir hronisks aizcietējums. Bieži tos nozīmē ilgstošai lietošanai, jo tie būtiski neietekmē tievās zarnas un netraucē barības vielu uzsūkšanos.

Fenolftaleīns uzsūcas tievajās zarnās un pēc tam izdalās resnajā zarnā, kur darbojas kairinoši uz receptoriem. Preparātu panes labi, taču, ilgstoši lietojot, tas var nelabvēlīgi ietekmēt nieres. Iespējamas arī alerģiskas reakcijas. Pie tam pacienti jābrīdina, ka viņu urīns un fēces var būt rozā krāsā.

Bisakodilu tabletēs parasti lieto pirms gulētiešanas, jo iedarbība parādās pēc 6-8 stundām, bet svecītes – no rīta, kad laksatīvais efekts parādās stundas laikā. Ja bisakodilu izmanto zarnu iztīrīšanai pirms operācijas vai rentgenoloģiskas izmeklēšanas, tad to nozīmē tabletēs pirms gulētiešanas un otrā rītā rektālās svecītēs. Reizēm preparāts var izraisīt spastiskas sāpes vēderā, t.i., ja tablete sabrūk kuņģī un atbrīvojas kairinošie difenoli. Tāpēc tabletes nedrīkst sakošļāt un lietot kopā ar pienu un antacīdiem līdzekļiem. Bisakodila svecītes var izraisīt dedzinošu sajūtu taisnajā zarnā, tāpēc tās nedrīkst nozīmēt akūta proktīta (taisnās zarnas iekaisuma) un hemaroīdu iekaisuma gadījumā. Tā kā bisakodils pastiprina resnās zarnas sekrēciju un peristaltiku, tas tiek uzskatīts arī par karminatīvu līdzekli.

Piesardzība, lietojot vielas, kas izraisa zarnu receptoru ķīmisku kairinājumu

Darbības intensitāte zarnu receptorus kairinošajiem caurejas līdzekļiem ir stipri atkarīga no devas. Lielas šo preparātu devas var izraisīt būtiskus blakusefektus;

  • Pie blakusparādībām pieder krampji, pārmērīgs šķidruma zudums un dehidratācija, asins elektrolītu izmaiņas, piemēram, pazemināts kālija daudzums asinīs;
  • Hroniska un ilgstoša šīs grupas preparātu lietošana var radīt resnās zarnas funkciju zudumu. Pēc gadiem ilgas lietošanas, resnās zarnas nervi izzūd, zarnas muskuļi atslābst, resnā zarna paplašinās. Tā rezultātā aizcietējums kļūst par nopietnu veselības stāvokli, kurš nav ārstējams ar caurejas līdzekļiem.

Sāļu caurejas līdzekļi

Kā darbīgās vielas izmanto magnija, sulfāt-, cirtāt- un fosfātjonus. Šie līdzekļi zarnās disocē, veidojot jonus, kuri vāji uzsūcas. Tāpēc, ja šos preparātus iedzer pietiekamā daudzumā (15-20 g), kuņģī un zarnās rodas liela minēto jonu koncentrācija, kuras dēļ zarnās paaugstinās osmotiskais spiediens, kas savukārt traucē šķidruma uzsūkšanos. Zarnu satura tilpums palielinās, un tiek ierosināti zarnu sieniņas mehanoreceptori, kas izsauc zarnu peristaltikas pastiprināšanos. Sāļu caurejas līdzekļus parasti lieto kopā ar 1-2 glāzēm ūdens. Efekts parasti rodas pēc 2-4 stundām. Sāļu caurejas līdzekļus lieto akūta aizcietējuma gadījumā, kā arī saindējoties caur gremošanas traktu, jo šie līdzekļi aizkavē toksisko vielu uzsūkšanos. Bez tam sāļu caurejas līdzekļus lieto kopā ar prettārpu līdzekļiem, ārstējot, piemēram, lenteņu invāzijas.

Piesardzība, lietojot sāļu caurejas līdzekļus

Sāļu caurejas līdzekļus nedrīkst lietot sistemātiski, jo, kavējot barības vielu uzsūkšanos un veicinot dažādu jonu izdali, tie var traucēt organisma barošanos un izraisīt „apburto loku”. Magnija sulfātu nedrīkst lietot, ja ir nieru mazspēja. Šajā gadījumā magnija jonus, kas tomēr nedaudz uzsūcas, nieres no organisma neizvada un parādās to resorbtīvā darbība – narkotisks efekts ar elpošanas nomākuma pazīmēm. Pacienti, kuriem jāierobežo uzņemtais nātrija daudzums (ja ir kādas sirds kaites, nieru saslimšanas, augsts asinsspiediens), nedrīkst lietot nātrija sulfātu kā sāls caurejas līdzekli.

Klizmas un svecītes

Rektāli lietojamās klizmas un svecītes visbiežāk lieto pirms ķirurģiskām manipulācijām un rentgenoloģiskiem izmeklējumiem, kad tās tiek kombinētas ar iekšķīgi lietojamiem caurejas līdzekļiem, kā arī bērniem, lai iztīrītu taisno zarnu un S veida zarnu. Klizmas un svecītes tiek lietotas aizcietējuma novēršanai, fekālo masu sablīvējuma novēršanai.

Klizmas un svecītes nav paredzētas ilgstošai un regulārai lietošanai, ja vien to nav nozīmējis ārsts.

Pacients obligāti jāinformē par pareizu klizmu lietošanu. Pacientam būtu jāguļ uz kreisā sāna, kājām jābūt saliektām ceļgalos. Klizmas šķidrumu lēni jāievada resnajā zarnā. Šo šķidrumu vajadzētu censties saglabāt organismā līdz pacients jūt pirmos krampjus vēdera rajonā. Vēdera iztukšošanās parasti notiek dažu minūšu līdz stundas laikā.

Piesardzība, lietojot klizmas un svecītes

  • Ziepjūdens klizmas var izsaukt rektālu kairinājumu, dažkārt pat rektālo audu atmiršanu. Tādēļ ziepjūdens klizmas tiek ieteiktas ļoti reti.
  • Ja klizmas lieto ilgstoši, tad tas var radīt šķidruma un elektrolītu līmeņa izmaiņas asinīs.

Laktuloze

Samērā jauns caurejas līdzeklis ir laktuloze – sintētisks disaharīds – fruktozes-6galaktozīds, kura darbība pēc 10-20 g ieņemšanas parādās pēc 8-10 stundām. Laktulozes metabolīti paaugstina osmotisko spiedienu un veicina zarnu piepildīšanos ar šķidrumu, līdz ar to stimulējot zarnu peristaltiku. Bez tam laktuloze pazemina resnās zarnas satura pH, tādējādi veicinot amonjaka jonizēšanos par NH4+ un līdz ar to tā samazinātu absorbciju. Efektīvs caurejas līdzeklis ir arī saharīds sorbitols, kas devā 1g/kg ir izvēles līdzeklis enterālās intoksikācijas pacientiem. Pēdējie pētījumi rāda, ka laktulozei piemīt arī imūnsistēmu stimulējoša darbība.

Karminatīvie līdzekļi

Meteorisma jeb gāzu uzkrāšanās zarnās un vēdera uzpūšanās gadījumos no seniem laikiem lieto tā saucamos karminatīvos līdzekļus (lat. carminare – tīrīt), kuri pastiprina ne tikai gremošanas trakta dziedzeru sekrēciju, bet arī stimulē tā peristaltiku un mazina zarnu spazmas, tādējādi novēršot gāzu uzkrāšanos.

Pie šiem līdzekļiem pieder dažādu augu, piemēram, ķimenes augļu, anīsa augļu, fenheļa augļu, piparmētras lapu un dilles augļu pagatavojumi. To sastāvā esošās ēteriskās eļļas izraisa spazmolītisku efektu, kas mazina meteorisma parādības.

Mūsdienās meteorisma novēršanai izmanto arī putudzēsējus – virsmas aktīvus līdzekļus, kuri atvieglo zarnu satura pārvietošanos. Zināms, ka viens no gāzu uzkrāšanās cēloņiem ir to sīku pūslīšu un hīmusa sajaukuma veidošanās. Šāda putveida maisījuma transports zarnās ir apgrūtināts. Putu dzēsēju pretputu darbības ietekmē notiek fāzu atdalīšanās, kā rezultātā samazinās zarnu satura putošanās, un tā kustība uz priekšu uzlabojas. Uzskata, ka šādi darbojas hidrofobais silikona preparāts dimetikons, kas samazina gāzu pūslīšu virsmas spriegumu, veicina to saplūšanu, kā arī veido dimetikona aizsargplēvīti visā kuņģa zarnu trakta gļotādas virsmā.

Zināmu uzlabošanos meteorisma gadījumā dod adsorbējošā līdzekļa aktivētās ogles lietošana, kas saista uz savas virsmas zarnu gāzes. Par karminatīvu līdzekli tiek uzskatīts arī iepriekš aprakstītais caurejas līdzeklis bisakodils.

Izmantotā literatūra:

I.Purviņš, S.Purviņa „Caurejas jeb katratiskie un karminatīvie līdzekļi farmakologu skatījumā”, Gastroenteroloģijas aktualitātes 2002; 8:3-8.
I.Purviņš, S.Purviņa „Praktiskā farmakoloģija”, 2003. gads.
Zāļu Valsts aģentūras mājas lapā ievietotie zāļu apraksti.