Slimības un dažādas kaites ir vajājušas cilvēkus jau kopš Senajiem laikiem, taču cilvēkiem ļoti bieži trūka zināšanas par to ārstēšanu, līdz ar to nācās meklēt risinājumus empīriskā ceļā, veicot novērojumus, uzkrājot pieredzi un zināšanas, kuras pēc tam varēja nodot nākamajām paaudzēm. Kā veidojās mūsdienu medicīnas pirmsākumi?

Senākā informācija par ārstniecību mums nāk no Ēģiptes, kurā aktīvi darbojās personas, kas nodarbojās ar slimu cilvēku ārstēšanu, izmantojot savu uzkrāto pieredzi, turklāt savus novērojumus viņi arī pierakstīja, tas veicināja medicīnas kā zinātnes nozares attīstību visā pasaulē.

Senākais ēģiptiešu veidotais medicīnisko tekstu apkopojums, kas ir saglabājies līdz mūsdienām, ir Ebersa papiruss, tas sastādīts apmēram 1552. gadā pirms mūsu ēras. Tajā ir sniegti apraksti par visdažādākajām kaitēm un to ārstēšanai izmantojamajiem līdzekļiem. Šajā papirusā ir atsevišķas sadaļas par dažādām medicīnas nozarēm: dermatoloģiju, iekšķīgajām slimībām, oftalmoloģiju, ginekoloģiju un dzemdniecību, kā arī sniegti apraksti par ķirurģisko operāciju veikšanu kaulu lūzumu, iekaisumu un audzēju gadījumā. Ebersa papiruss atklāj, ka jau pirms vairākiem tūkstošiem gadu cilvēkiem ir bijušas diezgan precīzas zināšanas par asinsrites sistēmu, ka tās centrā atrodas sirds, kā arī ir minētas atsauces par cukura diabētu, parazītiskām zarnu infekcijām un pat kontracepciju.

Pastāv uzskats, ka Ebersa papiruss, iespējams, ir vēl senāku medicīniskos rakstu apkopojuma Tota grāmatas, kas sastādīta apmēram 3000 gadu p.m.ē., kopija.

Ārsts kā profesija vēl nebija izveidojusies, parasti cilvēks, kas nodarbojās ar ārstēšanu savā darbā apvienoja mediķa, priestera un burvja iemaņas. Tā kā Senajā Ēģiptē plaši tikai veikta mirušo cilvēku balzamēšana, tas veicināja ķirurģijas attīstību un cilvēki ieguva zināšanas par iekšējiem orgāniem, jo pirms iebalzamēšanas tika izņemta lielākā daļa no iekšējiem orgāniem (plaušas, sirds, aknas, liesa, kuņģis, aizkuņģa dziedzeris, un pat smadzenes). Dokumentētie pierādījumi liecina, ka senajiem ēģiptiešiem ir bijusi izpratne par to, kādas funkcijas cilvēka organismā veic katrs no orgāniem. Tomēr viņi kļūdīgi piedēvēja sirdij smadzeņu funkcijas, uzskatot, ka tieši sirds koordinē visu pārējo orgānu darbību.

Par zālēm cilvēki senatnē izmantoja dažādus sev pieejamos līdzekļus, tie tika pagatavoti no augiem un dabā sastopamajiem minerāliem, kā arī palīgā tika ņemti no dzīvniekiem iegūti preparāti. Tajos laikos izmantotajām zālēm parasti bija pietiekami sarežģītas receptes (zāles sastāvēja no vairākiem komponentiem) un arī pati pagatavošana bija īpaša māksla, bieži nācās veikt arī dažādus maģiskus rituālus, lai sasniegtu vēlamo iedarbību, daudzi no izmantotajiem ārstniecības līdzekļiem gan bija ar apšaubāmu iedarbību, piemēram, galvassāpju ārstēšanai izmantoja eļļā apceptu sama galvaskausu, ar kuru ierīvēja sāpošos galvas rajonus, savukārt kā kontracepcijas līdzekli plaši izmantoja krokodilu mēslus.

Lai cik arī dīvaini tas neliktos, taču jau senajos laikos cilvēki ir bijuši spiesti iemācīties ārstēt zobus, nemaz nerunājot par smaganu slimībām, jo zobu sāpes jau nav saaudzējušas cilvēkus nevienā laikmetā. Ēģiptieši ir pratuši par urbt zobus un pildīt kanālus, gan arī ārstēt smaganu iekaisumus, izmantojot ārstniecības augus ar antiseptisku iedarbību.

Kā augus, kam piemita ārstnieciskas īpašības, plaši izmantoja dažādus garšaugus: dilles, sīpolus, ķiplokus, sinepes, baziliku, timiānu un citus augus, turklāt daudzus augus izmantoja tieši tādiem pašiem mērķiem mēs tos lietojam vēl šodien, piemēram, alvejas preparātus izmantoja ādas bojājumu, apdegumu un čūlu ārstēšanai, piparmētru – gremošanas uzlabošanai, dilles – pie vēdera uzpūšanās, lakricu – elpošanas ceļu slimību ārstēšanai. Tas liecina, ka jau tālā senatnē cilvēki bija veikuši pareizus novērojumus par augiem piemītošajām īpašībām un iedarbību organismā, kaut zinātniski tas tika pierādīts tikai pēc vairākiem tūkstošiem gadu.

Bija pazīstamas arī dažādas pietiekami sarežģītas zāļu formas, kas tiek izmantotas vēl joprojām, piemēram, rektāli lietojamās svecītes (supozitorijas), klizmas un dažādi pārsienamie līdzekļi, kas piesūcināti ar zāļu vielām.

Vēsture mums ļauj secināt, ka arī bez sarežģītām tehnoloģijām, iekārtām un zinātniska pamatojuma, ir bijis iespējams pietiekami veiksmīgi atvieglot veselības traucējumu un slimību izraisītas cilvēku ciešanas.