Dažādu locītavu slimību izcelsmē liela nozīme ir mūsdienu dzīvesveidam – tas ir kļuvis mazkustīgas, turklāt arī pārtikas produkti, no kuriem veidojam savu ēdienkarti, ne vienmēr ir tie veselīgākie. Locītavas ir svarīgi mehānismi, lai cilvēka ķermenis varētu pilnvērtīgi darboties, taču tās ar laiku var nolietoties, līdz ar to parādās sāpes, kas ierobežo kustību veikšanu un pagrūtina ikdienas dzīvi. Vienu no pēdējā laikā plašāk lietoto līdzekļu locītavu veselības uzlabošanai sastāvā ietilpst glikozamīns, kas tā īsti ir par vielu un kā tā darbojas organismā?
Glikozamīna pamatstruktūru veido viens no plašāk izplatītajiem ogļhidrātiem – glikoze, kas saistīta ar amino grupu, tas organismam ir nepieciešams īpašu vielu glikozamīnoglikānu veidošanai. Saistaudu un skrimšļaudu struktūrā ietilpst vielas, kuras sauc par proteoglikāniem, un tieši to sintēzes izejviela ir glikozamīns.
Dažādos līdzekļos parasti ietilpst dažādi glikozamīna sāļi (hidrohlorīds, sulfāts, N-acetil-glikozamīns), jo tie no gremošanas trakta uzsūcas daudz labāk, līdz ar to var tikt efektīvāk izmantoti organismā. Visplašāk artrīta un citu reimatisku locītavu saslimšanu ārstēšanai tiek lietots glikozamīna sulfāts, kas piedalās locītavu šķidruma un apkārtējo audu atjaunošanās procesā. Ar glikozamīna palīdzību locītava tiek it kā ieeļļota, līdz ar to uzlabojas kustību veikšanas iespēja, turklāt tādā veidā arī locītavas skrimslis tiek labāk apgādāts ar tam nepieciešamajām barības vielām. Laika gaitā locītavas skar dažādi deģeneratīvie procesi, kuru rezultātā šie mehānismi nolietojas un vairs nespēj pilnvērtīgi pildīt savas funkcijas, taču ar glikozamīna palīdzību ir iespējams panākt, ka bojātās locītavu daļas atjaunojas. Turklāt glikozamīns veicina sēra uzsūkšanās procesu skrimšļaudos, jo tas ir nepieciešams locītavu audu atjaunošanās procesam. Bez tam glikozamīns pēc uzsūkšanās organismā piedalās saišu, cīpslu, kaulu, nagu, ādas un pat sirds struktūru atjaunošanās procesos. Tā kā šī aktīvā viela piedalās locītavu struktūru veidošanās procesā, tad to var izmantot arī, lai ātrāk atgūtu pilnvērtīgu locītavu kustīgumu pēc izmežģījumiem un sastiepumiem, šādā gadījumā pielietotais glikozamīns ievērojami atvieglo sāpes, samazina paaugstināto ievainoto audu jutību un uzlabo locītavas kustīgumu. Glikozamīnu bieži pie akūtiem un sāpīgiem stāvokļiem nozīmē kopā ar kādu nesteroīdo pretiekaisuma līdzekli, jo glikozamīna iedarbība nav tūlītēja, līdz ar to tā pretsāpju iedarbība var sākt izpausties apmēram pēc 10 dienām.
Glikozamīna veidošanās process notiek arī organismā, kur kā izejviela tiek izmantota glikoze, taču locītavu bojājumu gadījumā šis process parasti nenotiek pietiekami intensīvi, lai sasniegtu vēlamo rezultātu pēc iespējas ātrāk.
Pētījumos ir noskaidrots, ka glikozamīnam piemīt arī cita veida labvēlīga ietekme uz organismu, tas ir uzrādījis holesterīna līmeni asinīs samazinošu un imūnās sistēmas aizsargspējas paaugstinošu iedarbību, tam piemīt arī audzēju attīstību un novecošanos aizkavējoša darbība. Glikozamīns piedalās arī gļotu veidošanās procesā, kas ir ļoti nepieciešamas, lai aizsargātu audus kuņģa-zarnu traktā, elpošanas ceļos un urīnceļos. Šī viela piedalās arī hialuronskābes, kas ir nepieciešama dzīšanas un rētu veidošanās procesu norisei, sintēzes procesā.
Glikozamīna parastā ieteicamā deva ir 1500 mg dienā, šo devu var lietot gan vienreizējas dienas devas veidā, gan arī sadalot vairākās reizes devās, taču atkarībā no stāvokļa smaguma un vēlamā rezultāta, ārsts var ieteikt arī glikozamīnu lietot pēc citas shēmas. Dažkārt glikozamīnam mēdz pievienot arī vitamīnus, minerālvielas vai vēl kādas citas vielas, kas uzlabo tā uzsūkšanos un iedarbību organismā.
Glikozamīna lietošana parasti nekādas nevēlamas blakusparādības neizraisa, taču dažkārt var rasties kuņģa-zarnu trakta kairinājums, kas izpaužas kā gremošanas traucējumi un sāpes vēdera rajonā, lai no tā izvairītos glikozamīna preparātus ieteicams lietot ēšanas laikā.