Ikdienā ļoti daudz dzirdam par bērniem, kuri cietuši vecāku nevērības un nerūpēšanās dēļ, kuri faktiski ir bioloģiskie radītāji, bet nav „vecāku” vārda cienīgi. Ikviens vai vismaz lielākā daļa sabiedrības ir informēti par to, ka pastāv 3 vardarbības veidi- fiziskā, seksuālā un emocionālā, tomēr bērna pamešana novārtā arī ir kā 4.vardarbības veids, jo tas vistiešākajā mērā ietekmē bērna veselību, psihi un dzīves kvalitāti.
Bērna pamešana novārtā tiek iedalīta:
- Fiziskā pamešana novārtā – atsakoties sniegt palīdzību vai sniedzot to novēloti:
- Pilnvērtīga uztura trūkums,
- Atstāšana bez uzraudzības,
- Fizisku ievainojumu ignorēšana.
- Medicīniska pamešana novārtā – nepietiekama atbilstošas medicīniskās aprūpes sniegšana, neatkarīgi no ģimenes finansiālā stāvokļa:
- Vecāki atsakās vai izvairās veikt medicīniskus izmeklējumus un procedūras, kas ir vitāli nepieciešamas, savu uzskatu un pārliecības dēļ,
- Netiek veiktas bērnam nepieciešamās potes un profilaktiskās apskates,
- Bērna slimības gadījumos netiek nodrošināti izrakstītie medikamenti un to devas, sekmējot slimības saasinājumus,
- Traumu un slimību gadījumos vecāki nemeklē mediķu palīdzību.
- Izglītības pamešana novārtā – nesniedzot atbalstu izglītības iegūšanas procesā, kā rezultāts ir nepietiekama attīstība atbilstoši bērna vecumam:
- Vecākus neinteresē bērna sekmes, viņi izvairās no ierašanās uz vecāku sapulcēm,
- Vecāki neatbalsta bērnā attīstošos talantus- piemēram, zīmēšanu, dažādas sporta spēles, utt.
- Bērns bieži kavē skolu, par ko vecāki īpaši nesatraucas.
- Emocionāla pamešana novārtā – vecāku vienaldzība pret bērna emocionālām vajadzībām:
- Vecāku vardarbīga izturēšanās vienam pret otru bērna klātbūtnē,
- Pieķeršanās trūkums no vecāku puses, nesniedzot padomus par bērnu interesējošiem jautājumiem,
- Ignorēšana, utt.
Jāpiemin, ka vardarbība un bērnu pamešana novārtā nenotiek tikai tā saucamajās „nelabvēlīgajās ģimenēs”, bet arīdzan pārtikušās, labi situētās un visādi citādi šķietami „labvēlīgās ģimenēs”.
Masu mēdijos par šo tēmu tiek plaši runāts un diskutēts, tomēr nereti ir situācijas, kad par vardarbības gadījumiem vai aizdomām par to tiek noklusēts. Parasti ir noteikti apsvērumi, kāpēc tā notiek, piemēram, domājot: „Mēs taču esam paziņas, nu kā es tā ziņošu bez neapgāžamiem pierādījumiem…” vai arī „Noteikti tas nav nopietni, viss pats no sevis nokārtosies…”, utt. Bet vai šādos gadījumos kāds aizdomājas par bērnu??? Tieši viņš ir tas, kurš cieš un cietīs, jo vardarbība, neatkarīgi no veida, smaguma un ilguma, ir ļoti traumējošs process, kas atstāj sekas uz visu atlikušo bērna dzīvi. Pat tad, ja Jums ir tikai aizdomas par vardarbību ģimenē, starp vienaudžiem, u.tml., neesiet vienaldzīgi un ziņojiet varas iestādēm.