Alveja mūsu vecmāmiņu laikos bija viens no izplatītākajiem istabas augiem. Tas ir izturīgs augs un istabas apstākļos var sasniegt koka cienīgus apmērus, zied ļoti reti, redzēt alvejas ziedu ir diezgan reta parādība. Mūsdienu modernajos interjeros tas īsti vairs neiederas, tomēr ir vērts to audzēt kaut vai uz vannas istabas palodzes, kur tam ir tīri piemērota vieta, ņemot vērā tās ādu kopjošās un ārstnieciskās īpašības.

Alvejas mīkstums jeb sula satur ļoti daudz vērtīgas vielas: antraglikozīdu maisījums-aloīns, polisaharīdi, minerālvielas, aminoskābes, taukskābes, rūgtvielas.

Alvejas augs jau ir gatava zāļu forma- nogriež lapu, pārgriež to gareniski un tā ir gatava lietošanai. Tā labi noder sausas ādas kopšanai, jo uzsūcas ļoti dziļi un ātri. Alvejas sulai piemīt antibakteriālas, sāpes remdinošas, audus reģenerējošas un rētas mazinošas īpašības. Tādēļ to var lietot brūču, iegriezumu ārstēšanai gan kā dezinficējošu gan dzīšanas procesus stimulējošu līdzekli, arī pie termiskiem un saules apdegumiem. To var lietot arī sastrutojošām brūcēm un augoņiem. Alveju tās antibakteriālo īpašību dēļ var lietot problemātiskas ādas kopšanai, jo tā labi attīra ādas poras. Ņemot vērā tās reģenerējošās īpašības, to var lietot arī lai saglabātu ādas tvirtumu un jaunību.

Iekaisušām, apsarkušām acīm, uztūkušiem plakstiņiem alveju var lietot apmazgāšanai. Šim nolūkam gatavo šķīdumu, ņemot 1 tējkaroti svaiga alojas mīkstuma uz glāzi silta, tīra ūdens, izšķīdina un lieto acu apmazgāšanai 3-4 reizes dienā.

Alvejas mīkstums var palīdzēt arī pie dermatītiem, ekzēmām, bet šajos gadījumos jāmēģina uz neliela ādas rajona un jānovēro iedarbība- ja ādas stāvoklis uzlabojas var lietot uz plašākiem ādas laukumiem.

Alveju var lietot kukaiņu kodumu vietās.

Alveja lietojama arī iekšķīgi pie dažādām gremošanas trakta slimībām. Arī iekšķīgai lietošanai aktuālas ir antibakteriālās un reģenerējošas īpašības, piemēram, kuņģa čūlas un kairināta zarnu sindroma gadījumā. Tā kā alveja uzlabo zarnu peristaltiku, tai piemīt arī vēderu mīkstinošas īpašības. Tā uzlabo arī aknu šūnu darbību.
Palīdz uzturēt sārmu skābju līdzsvaru. Alvejai piemīt pretvēža darbība. Tā stiprina organisma imūno sistēmu.
Atsevišķu autoru darbos ir norāde, ka alveja ar medu nav ieteicama, īpaši bērniem un vājām sievietēm.

Iekšķīgai lietošanai labāk izgatavot alvejas tinktūru. To gatavo sekojoši: ņem 2 daļas alvejas mīkstuma un 5 daļas 40% spirta šķīduma un bieži saskalojot tur to dažas dienas labi noslēgtā pudelē. Kad alveja izšķīdusi un nogūlusies, dzidro šķīdumu nolej no biezumiem, uzglabā labi noslēgtā pudelē, sausā vietā. Jālieto 10-12 pilienus nelielā ūdens daudzumā 15-20 minūtes pirms ēšanas.
Aptiekās nopērkamas kapsulas un jau sagatavota alvejas sula, gan iekšķīgai, gan ārīgai lietošanai gēls.
Alvejas preparātus nedrīkst lietot grūtnieces, jo tie palielina asins pieplūdumu mazajam iegurnim.

Ja nu jūsu mājās ieplānota vieta alvejai, tad dēsta to no atvasēm, vislabāk tā aug sausā zemē, ūdens jālej tieši puķupodā, nevis apakšējā traukā, jālaista reti.