Īpaši grūtus laikus Aleksandra Augstumu slimnīca piedzīvoja no 1917. – 1919. gadam. Slimniekus pietiekoši neēdināja un 1918. gadā nomira puse no visiem garīgi slimajiem.
Pirmos 40 slimnīcas pastāvēšanas gadus to vadīja Pārvaldes Komiteja. Komitejas priekšgalā bija virspārzinis jeb direktors, kuru parasti izraudzījās no bijušajiem kara ārstiem. Iespējams tas tika darīts, lai nodrošinātu stingru disciplīnu.
Aleksandra Augstumu slimnīcas direktori:
1824. – 1832. Oto Hūns (Otto von Huhn; 1764. – 1832.)
1832. – 1835. Rūdolfs Ādolfs Langenbeks (Rudolph Adolph Langenbeck; 1772. – 1835.)
1846. – 1855. Teodors Roberts Blūmentāls (Theodor Robert Blumenthal; ? – ?)
1856. – 1859. Ernsts Krauze (Ernst Krause; 1824. – 1860.)
1863. – 1865. Georgs Holdts (Georg Holdt; 1829. – 1881.)
1868. – 1872. Johans Heinrihs Plikatus (Jochan Heinrich Plicatus; 1833. – ? )
1872. – 1878. Vilfrīds Gehēve (Wilfried Gehewe; 1826. – 1878.)
1879. – 1884. Eduards Rutkovskis (Eduard Rutkowsky; 1831. – 1884.)
1884. – 1889. Jozefs Gustavs Oto Girgensons (Josef Gustav Otto Girgenson; 1833. – ? )
1889. – ? Eižens Vladimirovičs Koltipins (Koltypin Eugen Wladimirowitsch; 1851. – ? )
1911. – 1917. Osendovskis
1917. – 1920. Neuberg
1920. – ? Jānis Brants (1889. – 1944.)
Par slimnīcas pirmo direktoru kļuva ārsts un novadpētnieks Oto Hūns (Otto von Huhn; 1764. – 1832.).
Pēc Oto Hūna par Aleksandra Augstumu iestādes direktoru kļuva Rūdolfs Ādolfs Langenbeks (Rudolph Adolph Langenbeck; 1772. – 1835.). Viņš studēja medicīnu Jēnā un Erfurtē, kur kļuva par medicīnas doktoru. 1822. gadā viņš kļuva par Rīgas pilsētas galveno ķirurgu, un no 1832. gada līdz pat savai nāvei bija Aleksandra Augstumu iestādes direktors.
Par nākamo Aleksandra Augstumu iestādes direktoru atrodamas ļoti skopas ziņas. Zināms, ka Teodors Roberts Blūmentāls (Theodor Robert Blumenthal; ? – ?) bija strādājis Aleksandra Augstumu iestādē no 1846. – 1855 .gadam. 1855. gadā T. R. Blūmentāls Rīgu pameta un turpmāko mūža daļu dzīvoja Vīsbādenē.
Ernsts Krauze (Ernst Krause; 1824. – 1860.) bija Aleksandra Augstumu iestādes direktors tikai 3 gadus, tomēr viņš daudz darījis gan garīgi slimo, gan Rīgas slimnīcu labā. Slimība traucēja viņam pildīt savus pienākumus Aleksandra Augstumu iestādē un viņš devās ārstēties uz Vāciju. Diemžēl veselības stāvoklis neuzlabojās un Ernsts Krauze mira 1860. gada 17. decembrī Merano. Merano ir pilsēta Itālijas Alpos, ļoti skaistā vietā, labi apmeklēts ziemas kūrorts.
1863. gada 1. jūlijā par Aleksandra Augstumu iestādes direktoru iecēla Georgu Holdtu (Georg Holdt; 1829. – 1881.), viņš 1865. gadā slēdza pārmācības namu, paplašināja slimnieku nodaļas un padarīja šo iestādi vairāk līdzīgu slimnīcai. Pēc radoša darba slimnīcā, 1868. gada decembrī G. Holdts aizbrauca uz Ziemeļameriku, kur strādāja par ārstu Ohaijo un Cincinati. Tur viņš mira 1881. gada jūlijā.
Atšķirībā no sava priekšgājēja Johans Heinrihs Plikatus ( Jochan Heinrich Plicatus; 1833. – ?) pēc aiziešanas no Aleksandra Augstumu slimnīcas direktora amata 1872. gadā devās uz Krieviju, kur ieņēma dažādus medicīniskus amatus.
Vilfrīds Gehēve (Wilfried Gehewe; 1826. – 1878.) 1857. gada 4. jūlijā viņš kļuva par Aleksandra Augstumu slimnīcas galveno ārstu un no 1872. gada 12. jūnija līdz 1878. gadam bija šīs iestādes direktors.
No 1879. gada līdz pat savai nāvei 1884. gadā par slimnīcas direktoru strādāja Eduards Rutkovskis ( Eduard Rutkowsky; 1831. – 1884.). Tāpat kā lielākā daļa tā laika ārstu viņš bija studējis Tērbatas Universitātē.
Jozefs Gustavs Oto Girgensons ( Josef Gustav Otto Girgenson; 1833. – ? ), viņš studēja medicīnu un zooloģiju Tērbatas Universitātē, strādāja klīnikās Tērbatā un Pleskavā, bet no 1884. gada līdz 1889. gadam bija Aleksandra Augstumu slimnīcas virsārsts.
Eižens Vladimirovičs Koltipins (Koltypin Eugen Wladimirowitsch; 1851. – ?) studēja medicīnu Maskavā, bet doktora grādu ieguva Pēterburgā. 1889. gada 9. septembra kļuva par Aleksandra Augstumu iestādes direktors.
Par vēlākajiem slimnīcas direktoriem ziņas ir grūti atrodamas. Slimnīcas 100. gadadienā to vadīja Jānis Brants (1889. – 1944.). Viņš bija dermatovenerologs, doktora grādu ieguvis 1929. gadā.
Aleksandra Augstumu slimnīcas atvēršana vien bija milzīgs solis uz priekšu iedzīvotāju veselības aprūpē. 1944. gadā Aleksandra Augstumu slimnīca zaudēja savu īpatnējo nosaukumu un tika pārdēvēta par Republikānisko Rīgas Psihoneiroloģisko slimnīcu, tagad par Psihiatrijas centru, kas ir vecākā psihiatriskā ārstniecības iestāde Baltijā un viens no lielākajiem specializētajiem palīdzības centriem Baltijā.