Sarkandaugava kā Rīgas priekšpilsēta sākusi veidoties XVIII gadsimtā. Līdz tam šeit atradusies Duntes muiža. Tagadējās Duntes ielas vietā bija šaurs un smilšains ceļš, kuram abās pusēs vējš pārvietoja smilšu paugurus – ceļojošās kāpas. Rīgas ostas un ūdens tuvums radīja labvēlīgus apstākļus dažādu nozaru rūpniecības attīstībai. Tomēr Sarkandaugava bija ne tikai strādnieku, bet arī slimnīcu rajons – Rīgas Kara hospitālis, Aleksandra Augstumu slimnīca un visbeidzot arī Sarkankalna slimnīca, tagad Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca.
XVIII gadsimta beigās Rīgā darbojās kāds ļoti uzņēmīgs cilvēks – Kristiāns Konrāds Rāve (Christian Conrad Rawe; ? – ?). Viņš bija Lielās ģildes vecākais un arī Rīgas birģermeistars. Kopā ar savu dēlu K.K.Rāve nopirka 9 pūrvietas lielu zemesgabalu no Duntes muižas, uzcēla tur pamatīgu mūra ēku un iekārtoja fabriku. Tā 1784. gadā Rīgā sāka darboties pirmā cukurfabrika. Pārbūvētā veidā šī vecākā Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas ēka ir saglabājusies arī šodien. 1819. gadā netālu no pirmās cukurfabrikas tika uzcelta otra. Attīstoties cukura rūpniecībai Krievijā, cukurfabriku novads sāka nīkuļot, zemes un ēku vērtība strauji kritās. Tāpēc nebija nekāds brīnums, ka kādreiz tik dzīvajā Rīgas nomalē atradās vieta psihiatriskajai iestādei.
Rīgas ārsts Gregors Brucers (Gregor Brutzer;1834.–1883.) nopirka vairākus gruntsgabalus agrāko cukurfabriku teritorijā un 1862.gada 24. decembrī atvēra savu dziedniecības iestādi – “Heilanstalt Rothenberg bei Riga” jeb “Asyl Rothenberg”, jeb tautā sauktu vienkārši par “Bruceru”. Gregors Brucers bija ārsta dēls. Gregors Brucers gāja tēva pēdās.
Arī divi no Gregora Brucera 11 bērniem bija ārsti. Tādējādi redzams, ka Bruceru dzimtā trijās paaudzēs bija Rīgas ārsti.
Būdams Rietumeiropā, G.Brucers īpašu uzmanību pievērsa garīgām slimībām, jo Tērbatas Universitātē šādas lekcijas toreiz vēl netika lasītas. Viņš apmeklēja ievērojamākās psihiatriskās slimnīcas Vācijā un Holandē un nodibināja sakarus ar dažiem tā laika pazīstamākajiem psihiatriem. Zinot, cik garīgās slimības grūti ārstējamas un cik sliktā stāvoklī atrodas slimnieku aprūpe Krievijā, G.Brucers nolēma atvērt Rīgā pats savu dziedniecības iestādi. Jāsaka gan, ka viņš nedomāja par psihiatrisko slimnīcu, drīzāk gan par sanatoriju nervu slimniekiem un viegli dziedināmiem slimniekiem.
Sākotnēji uz nopirktās zemes (2,3 ha) atradās parks, sakņu un augļu dārzs, dažas koka ēkas un šķūnis. Ēkas tika pārbūvētas, lai tās piemērotu slimnieku vajadzībām. Vienas mājas pirmajā stāvā uz sienas bija trīs gleznas – stāsts no grieķu mitoloģijas, krievu cīņa ar tatāriem un kalnu strauts. Šajā ēkā ievietoja mierīgos slimniekus. Nemierīgos slimniekus izmitināja mazā mājelē ar zemiem griestiem un trūcīgu iekšējo iekārtu. Iestāde bija paredzēta 20 slimniekiem, maksa par ārstēšanu bija ap 65 rubļiem mēnesī. Tomēr pirmajā gadā Rotenbergas iestādē ārstējās tikai 2 slimnieki, otrajā – 12, trešajā – 9. Tas sadārdzināja ārstēšanās izmaksas. 1863. gadā G.Brucers griezās pie Rīgas pilsētas ar lūgumu piešķirt viņam 23 000 sudraba rubļus, par šo naudu viņš apņēmās iekārtot slimnīcu ar 70 gultām un ārstēt 6 Rīgas trūcīgos pilsoņus bez maksas, kā arī citus rīdziniekus par zemāku maksu. Priekšlikums tika apspriests un aizdevums tika piešķirts.
Dr. G.Brucers bija labs organizators un nenogurstoši rūpējās par slimnīcas paplašināšanu. Tomēr visas jaunbūves un pārbūves prasīja ļoti daudz līdzekļu, bet slimnieku skaits nepieauga tā, kā bija cerēts. Pieauga trūcīgo slimnieku skaits, kas nedeva ienākumus. 1872. gadā Dr. G.Brucers pārdeva savu slimnīcu Rīgas pilsētai par 54 000 rubļu. Tas gan bija stipri zemāk par patieso vērtību, pēc G. Brucera domām īpašums bija 76 000 rubļu vērts. Saskaņā ar līgumu, Dr. G.Brucers palika par slimnīcas vadītāju nākamos piecus gadus, saņemot par brīvu dzīvokli un algu, kā arī procentus no privāto slimnieku ārstēšanās iemaksām slimnīcai. Dr. G.Brucers bija Rotenbergas iestādes direktors līdz pat savai nāvei 1883.gada 7. jūlijā.