Vispirms jau ir jāizvēlas termometrs, ar kuru mērīsiet temperatūru savam mazulim. Pēc tam ir jāapgūst tā lietošana un vislabākais mērīšanas veids, lai būtu pārliecināti, ka esat temperatūru noteikuši pareizi.

Ar digitālo termometru rezultāts iegūstam visātrāk, un tas ir pietiekami precīzs. Aptiekās nopērkami dažāda veida digitālie termometri, kas atšķiras ar izmēru, formu un cenu. Lai arī pirms lietošanas ir jāizlasa ražotāja ieteikumi termometra pareizai lietošanai, tomēr visbiežāk elektroniskos termometrus var izmantot, lai temperatūru noteiktu orāli (mutē), rektāli (taisnajā zarnā) un padusē, modulējot ķermeņa iekšējās vide temperatūru.

Elektroniskajie termometri parasti ir izgatavoti no plastmasas, vienā galā atrodas temperatūras sensors un otrā galā displejs, no kura viegli nolasīt rezultātu.

Elektroniskie ausu termometri – ar tiem mēra temperatūru bungdobumā – auss kanāla iekšienē. Ar ausu termometru arī iegūstams ātrs rezultāts, to viegli lietot vecākiem bērniem, un tie ir salīdzinoši daudz dārgāki. Ausu termometrus neiesaka lietot bērniem, kas jaunāki par 3 mēnešiem.

Plastikāta pieres termometri (plastikāta sloksnīte, ko pieliek pie bērniņa pieres, lai noteiktu temperatūru) noder, lai pateiktu vai bērnam ir drudzis vai nav, bet ar tiem nav iespējams iegūt precīzus rezultātus (tie vienkārši nav paredzēti precīzu mērījumu iegūšanai).

Termometri kā knupīši ir parocīgi, bet iegūtais rezultāts nebūs pilnīgi precīzs, arī šāda veida termometrus neiesaka lietot mazuļiem, kas jaunāki par 3 mēnešiem. Lai izmērītu temperatūru, nepieciešams, lai bērns knupīti nekustīgi turētu mutē vairākas minūtes, kas ir ļoti grūti realizējams.

Ar stikla dzīvsudraba termometru iegūstams ļoti precīzs rezultāts, tomēr mērīšanas process ir visilgākais, salīdzinājumā ar visiem iepriekšminētajiem, un mazam bērniņam ar šādu termometru temperatūru izmērīt ir ļoti grūti, jo rociņa, zem kuras padusē atrodas mērāmā ierīce, jātur stingri piespiesta pie ķermeņa. Dzīvsudraba termometri ir uzskatāmi arī par bīstamiem, jo tajos esošais dzīvsudrabs ir inde gan mums pašiem, gan apkārtējai videi. Tā kā termometrs izgatavots no stikla, tad to saplēst ir viegli, apkārtējā vidē nokļūst dzīvsudrabs, ko ļoti grūti savākt, un tas rada apdraudējumu.

Lielākai daļai vecāku, izmērīt savai atvasei temperatūru, ir izaicinājums viņu spējām un pacietībai. Tomēr tas ir svarīgs mazuļa veselības rādītājs. Vispiemērotākā temperatūras noteikšanas metodes izvēle ir atkarīga no bērna vecuma un no savas sadarbības iespējām ar bērnu.

Ja bērniņš ir jaunāks par 3 mēnešiem, tad visdrošāk temperatūru noteikt rektāli ar digitālo termometru. Nav ieteicams izmantot elektroniskos auss termometrus, jo šajā vecumā auss kanāls vēl ir pārāk mazs.

Bērniem no 3 mēnešu līdz 4 gadu vecumam temperatūru var mērīt rektāli ar digitālo termometru vai ar auss termometru. Bērnam augot lielākam, temperatūru var mērīt arī ar digitālo termometru, ievietojot to padusē, tomēr šādi iegūts rezultāts nebūs tas precīzākais.

Bērniem, kas vecāki par 4 gadiem var izmantot visus temperatūras noteikšanas veidus – gan orāli, gan rektāli, gan padusē. Šajā vecumā bērns jau varētu sākt protestēt, ka viņam temperatūra tiek mērīta rektāli, jo patīkami tas nav. Bet tā kā temperatūra bieži ir jāmēra pie saaukstēšanās slimībām, kad bērnam ir iesnas, deguns ir nosprostots, bet, mērot temperatūru orāli, mute ir jātur ciet, tad to izdarīt nemaz nevar, jo bērns nevar paelpot ne caur degunu, ne muti. Arī pie klepus nevar izmērīt temperatūru orāli, jo klepus refleksu nevar regulēt, ja bērnam nāk klepus tajā brīdī, tad termometrs no mutes var izkrist. Tad vislabāk temperatūru mērīt padusē vai ar auss termometru.

Par temperatūras mērīšanas tehniku lasiet kādā no nākamajiem rakstiem.