Cilvēka organismā esošo struktūru pilnvērtīgai darbībai ir nepieciešamas visdažādākās vielas, taču kā galvenais enerģijas avots tiek izmantoti ogļhidrāti, tie ir no oglekļa, ūdeņraža un skābekļa atomiem sastāvoši savienojumi, kas dabā ir pietiekami plaši sastopami, tomēr tie savā starpā ir atšķirīgi. Kādi ir visbiežāk sastopamie ogļhidrāti un kā tie tiek izmantoti?

Ogļhidrātu nozīmīgākā bioloģiskā funkcija ir piedalīšanās vielmaiņas procesos, kuru rezultātā tiek uzkrāta vai atbrīvota enerģija, ogļhidrāti ir nepieciešami arī, lai varētu uzsūkties citas barības vielas. Turklāt ogļhidrāti veido arī šūnu pamatstruktūras, piemēram, celuloze atrodas augu šūnu sieniņu struktūrā.

Ogļhidrāti ir ļoti plaša vielu grupa, tie tiek sintezēti augu šūnās fotosintēzes procesā, izmantojot gaisā esošo ogļskābo gāzi, ūdeni un saules enerģiju, tādā veido augs arī sevi apgādā ar enerģiju. Cilvēks ogļhidrātus uzņem ar visdažādākajiem pārtikas produktiem: maizi, kartupeļiem, makaroniem, pupiņām, piena produktiem, augļiem un, protams, saldumiem. Tā kā ogļhidrātu struktūra ir ļoti atšķirīga, tad parasti mēs arī apēdam dažādus šīs uzturvielu grupas savienojumus.

Visus ogļhidrātus pēc to uzbūves iedala monosaharīdos (tajos tikai viena ogļhidrātu klasei piederoša savienojuma molekula), oligosaharīdos un polisaharīdos (tos veido vairākas monosaharīdu molekulas, kas savienotas kopā, atsevišķās uzbūves vienības var būt gan vienādas, gan atšķirīgas).

Svarīgākie un plašāk izplatītie monosaharīdu pārstāvji:

  • Glikoze – šis ir visbiežāk sastopamais un dzīvajiem organismiem vissvarīgākais ogļhidrāts, jo tieši glikoze ir dzīvības procesiem nepieciešamās enerģijas avots. Lielākā daļa polisaharīdu arī sastāv no daudzām atsevišķām glikozes molekulām, tie gremošanas procesa laikā tiek sašķelti līdz atsevišķām uzbūves vienībām – glikozes molekulām, kuras var uzsūkties no gremošanas trakta (pārsvarā no tievajām zarnām), un pēc tam tās tiek izmantotas organismā. Tā kā enerģija dažādiem organismā noritošajiem procesiem ir nepieciešama nepārtraukti, tad tai arī visu laiku zināmā koncentrācijā ir jāatrodas asinīs (3,3 – 5,5 mmol/l), pēc ēšanas gan šis līmenis paaugstinās, jo tiek piegādātas jaunas enerģijas rezerves glikozes veidā, taču pēc zināma laika tiek sasniegts iepriekšējais līmenis ar regulācijas mehānismu palīdzību.
  • Galaktoze – tas ir vēl viens ogļhidrātu gremošanas procesa beigu produkts, kas uzsūcas cilvēka organismā. Galaktoze var veidoties pašā organismā, tā veido dažādu audu pamatstruktūras. Galaktoze pēc savas ķīmiskās uzbūves ir ļoti līdzīga glikozei, un iespējami to savstarpējās pārvēršanās procesi: ja izsīkst enerģētiskie resursi, tad galaktoze viegli pārveidojās glikozē, un iespējams ir arī pretējais process.
  • Fruktoze – to plašāk pazīst kā augļu cukuru, arī fruktoze organismā var pārvērsties par glikozi (šis process notiek aknās un zarnās). Fruktozi bieži iesaka lietot cilvēkiem, kuriem nav ieteicams lietot parasto cukuru jeb saharozi, piemēram, cukura diabēta slimniekiem. Bieži vien fruktoze pārtikas produktos ir sastopama kopā ar citiem ogļhidrātiem, piemēram, medū – ar saharozi un glikozi.
  • Vēl vien pēdējā laikā plašu ievērību ieguvis monosaharīds ir glikozamīns. Tas ietilpst daudzu dabīgo polisaharīdu uzbūvē, un pēc savas struktūras ir glikozes atvasinājums. To diezgan plaši locītavu sāpju un artrīta simptomu mazināšanai, jo no tā organismā veidojas būtiskas locītas struktūrā ietilpstošas vielas, kas palīdz atjaunoties nolietotajām locītavu daļām, par glikozamīnu sīkāk pastāstīsim kādā no turpmākajiem rakstiem.

No disaharīdiem visplašāk izplatīti ir šādi savienojumi:

  • Saharoze – tas ir ogļhidrāts, kuru mēs saprotam kā parasto cukuru, vienu saharozes molekulu veido savstarpēji savienojušās glikozes un fruktozes molekulu daļas, tās tiek sašķeltas gremošanas procesa laikā, pēc tam caur zarnu sieniņām uzsūcas un nokļūst asinsritē. Vēl viens saharozes nosaukums ir biešu cukurs, jo to lielā daudzumā satur cukurbietes.
  • Laktoze – jeb piena cukurs, kas sastāv no glikozes un galaktozes molekulu daļām. Tās šķelšanas procesā piedalās enzīms laktāze, taču nereti ir satopama laktozes nepanesība, jo organismā laktāzes vai nu nav vispār vai arī tā ir nepietiekamā daudzumā, tādā gadījumā ir jāierobežo piena produktu lietošana uzturā vai arī laktāze ir jāuzņem papildus.

Oligosaharīdi parasti satur 3-9 atsevišķu monosaharīdu vienības, bet polisaharīdi – vairāk par 10. Daži no polisaharīdiem sašķeļas sīkākās vienībās (monosaharīdos) un pēc tam uzsūcas, taču daļa arī netiek sašķelti, tos mēs saucam par šķiedrvielām un pektīniem, kas ļoti nepieciešami pareizai gremošanas sistēmas darbībai.