Mūsu organisma 70-80% sastāv no ūdens, un ikvienam nepieciešams to ikdienā uzņemt pietiekamā daudzumā, lai nodrošināt orgānu normālu funkcionēšanu un vielmaiņas procesus. Ja iepriekš tika plaši rekomendēts, ka pieaugušam cilvēkam dienā jāizdzer vismaz 1,5 litri ūdens, tad šobrīd jaunākie pētījumi apliecina, ka pieaugušam cilvēkam dienā būtu jāizdzer vismaz 2-2,5 litri ūdens, jo īpaši tiem, kas vēlas zaudēt lieko svaru. Šoreiz nedaudz par ūdens kvalitātes jautājumiem.

Kā vēsta New York Times, daudzas kompānijas, kas ražo ūdens filtrus, nereti apgalvo, ka hlors, kuru satur nefiltrēts dzeramais ūdens, var izraisīt saslimšanu ar vēzi. Vai tā ir patiesība vai tomēr savtīga antireklāma sava biznesa veicināšanai? Zinātnieki apgalvo, ka hlorēšana var producēt vismaz vienu ķīmisku blakusproduktu grupu – trihalometānus, kas ir kancerogēni. Bet pētījumi daudzu gadu gaitā ir atklājuši, ka noteiktu vielu savienojumu līmeņi ūdensvada krānos un caurulēs var nelabvēlīgi ietekmēt veselību.

Daži zinātniskie pētījumi ir atklājuši ūdens kvalitātes saistību ar vēža saslimšanu, turpretī citi nav to konstatējuši. Visticamākās no šīm ir meta-analīzes, plaši pētījumi, kas apvieno daudz mazāku pētījumu vienkopus. Trīs no šādām meta-analīzēm 1992., 2003. un 2004. gadā atklāja ilgstoša hlorēta ūdens patēriņa saistību ar nelielu saslimstības ar žultspūšļa vēzi riska palielināšanos, visbiežāk starp vīriešu dzimuma pārstāvjiem. Tomēr šie rādītāji ir saistīti arī ar citiem risku palielinošiem, tādiem kā vecums, sociāli ekonomiskais statuss un smēķēšana.

Dažas institūcijas, piemēram, „Pasaules Veselības Organizācija” (World Health Organization), norāda, ka pierādījumi ir nepietiekami pamatoti, norādot, ka jebkāda veida hlora blakusproduktu ietekmes risks ir niecīgi pārbaudīts. Daudzas valstis, kuras ir samazinājušas hlorēšanas standartus, tomēr ņem vērā holēras un citu saslimšanas risku iespējamību. „Vides Aizsardzības Aģentūra” (Environmental Protection Agency) ir noteikusi maksimālo trihalometāna līmeni, kas sastāda 80 mikrogramus uz litru ūdens.

Cits jautājums attiecībā uz ūdens kvalitāti un tā ietekmi uz veselību ir ūdens cietība. Daži pētījumi ir parādījuši nelielu saistību starp ūdens cietību un kardiovaskulārām saslimšanām vīriešu vidū, ja kalcija karbonāta daudzums uz 1 litru ūdens pārsniedz 170mg. František Kožíšek no Čehijas “National Institute of Public Health”, izvirza kalcija (“sliktā” kalcija) minimuma un maksimuma līmeni- 40-80mg/l un magnija līmeņa robežas- 20-30mg/l dzeramajā ūdenī.

Īstas atbildes uz jautājumu, vai tiešām nefiltrēta un hlorēta ūdens lietošana var veicināt saslimšanu ar vēzi, kā arī kardiovaskulārās saslimšanas vīriešu vidū, tā arī nav, un šajos jautājumos ir nepieciešami plašāki pētījumi.

Lai gan nevienam nav aizliegts dzert nevārītu un nefiltrētu krāna ūdeni ar visām sastāvā esošajām vēlamajām un ne tik vēlamām sastāvdaļām, personiskās veselības drošības dēļ tomēr vajadzētu to ņemt vērā-filtrēt ūdeni, pirkt ūdeni pudelēs, uzstādīt filtrēšanas sistēmas, vai kā savādāk.