Acis ir visjūtīgākais cilvēka orgāns. Acu gaisma cilvēkam ļauj uztvert apkārtējo pasauli attēlos un krāsās, iepazīt to, orientēties un darboties tajā, priecāties par tās skaistumu, izvairīties no briesmām un vēl daudz ko citu. Tāpēc kopš seniem laikiem cilvēki ir rūpējušies, lai acis būtu veselas un cīnījušies, savu iespēju robežās, ar dažādām acu slimībām. Interesanti atzīmēt, ka jau pašā mūsu ēras sākumā Aleksandrijā slavenā ārsta Aula Kornēlija Celza (Celsus) (25.p.m.ē.-50.m.ē.) laikā acu ārsti tika izdalīti atsevišķā mediķu klasē ar īpašu nosaukumu – oftalmologi vai oftalmiatri.
Pat drūmajos viduslaikos, kad pār pasauli valdīja tumsa un bailes, bet zinātne bija ieslodzīta klostera mūros, cilvēki rūpējās par savu redzi. Vēstures avotos ir atrodamas ziņas par to, ka jau XIII gadsimtā Itālijā esot izgatavotas pirmās brilles.
Medicīnas attīstība, pētījumi fizioloģijā veicināja arī īpašas medicīnas nozares – oftalmoloģijas izveidošanos. Lēnām un pamazām oftalmoloģija veidojās par zinātni, kas pēta acs uzbūvi un funkcijas, kā arī acu slimības, diagnostikas metodes, ārstēšanu un profilaksi.
Par cik acs savā būtībā ir dabiska optiska sistēma, tad oftalmoloģijas izveidē un attīstībā liela loma bija pētījumiem fizikā, matemātikā, astronomijā un citās zinātņu jomās. Rezultātā izveidojās īpaša fizikas nozare – optika. Ne tikai ārsti, bet arī daudzu citu nozaru zinātnieki ir devuši savu ieguldījumu oftalmoloģijas attīstībā. Tā vācu astronoms un matemātiķis, pasaulslavenais zinātnieks Johaness Keplers (Johannes Kepler) (1571.-1630.) jau pašā XVII gadsimta sākumā izstrādāja redzes teoriju un zinātniski pamatoja redzes optisko korekciju. Kā īpašu sasniegumu jāatzīmē pirmā veiksmīgā kataraktas ekstrakcija, kuru 1748. gadā Parīzē veica franču oftalmologs Žaks Davjēls (Jacques Daviel) (1696.-1762.), ar to uzsākot jaunu posmu acs ķirurģijā.
Interese par oftalmoloģiju kā medicīnas nozari pieauga tik tālu, ka daudzi ārsti vēlējās pievērsties šai specialitātei. Sakarā ar to mācību iestādēs sāka dibināt oftalmoloģijas katedras.
Par patstāvīgu zinātnes nozari oftalmoloģija izveidojās XIX gadsimta sākumā un tās turpmākās izaugsmes pamatā bija vācu zinātnieka, dabas pētnieka Hermaņa Helmholca (Hermann Helmholtz) (1821.-1894.) pētījumi redzes fizioloģijā, izstrādājot akomodācijas teoriju, krāsu redzes teoriju un uzkonstruējot 1851. gadā oftalmoskopu.
Latvijā pirmā acu klīnika atvērās Rīgā 1864. gadā un ar to saistītie notikumi ir interesanti, ļoti būtiski, zināmā mērā raksturīgi tam laikmetam un diemžēl mūsu sabiedrības lielākai daļai pilnīgi nezināmi.
XIX gadsimta otrajā pusē Rīgā un arī visā Latvijas teritorijā strauji pieauga slimnīcu skaits. Īpašu vietu to starpā ieņēma Reimersas acu klīnika, kuras rašanās saistīta ar speciāli šim nolūkam novēlētiem līdzekļiem. Bez tā bija vēl viens svarīgs priekšnoteikums, proti, Rīgā bija ārsti, kuri ļoti interesējās par oftalmoloģiju un izprata šādas klīnikas nepieciešamību.
Līdzekļus acu klīnikas izveidošanai Rīgas pilsētai novēlēja Vilhelmīne Reimersa (Wilhelmine Reimers, geb. Thonn). Viņa bija pirmās ģildes tirgotāja, Rīgas rātskunga un goda pilsoņa Reinholda Karla Reimersa (Reinhold Carl Reimers) (1769.-1836.) otrā sieva.
Kādā no nākamajiem mūsu rakstiem lasiet turpinājumu vēsturiskajam stāstam par Reimersas acu klīniku.