Katrs laikmets nes sev līdzi dažādas savam laikmetam raksturīgas īpatnības, tieši tāpat tas ir arī veselības jomā. Viena no pēdējām desmitgadēm raksturīgākajām slimībām ir anoreksija (Anorexia nervosa) – psihiskas dabas traucējums, kam raksturīga badošanās un svara zudums. Tomēr šī slimība būtiski ietekmē arī fizisko veselību un pašsajūtu, līdz ar to nav pieļaujama vieglprātīga attieksme pret to.

Ar anoreksiju lielākoties slimo meitenes un gados jaunas sievietes. Slimība parasti sākas ar vēlmi zaudēt svaru un kļūt tievākai, slaidākai un pievilcīgākai. To var veicināt dažādi negaidīti dzīves notikumi un kardinālas pārmaiņas, piemēram, pārtraucot attiecības ar mīļoto cilvēku vai pēc kāda tuvinieka nāves. Anoreksijas slimniekus biedē doma, ka var palielināties viņu ķermeņa svars, līdz ar to dzimst doma, ka no tā var izvairīties vienkārši atsakoties no ēdiena, turklāt šiem cilvēkiem ir deformēta iztēle un uztvere, jo viņi joprojām uzskata sevi par resniem pat tad, kad pāri ir palikuši tikai kauli un āda.

Anoreksijas gadījumā cilvēkiem ir dīvaina uzvedība attiecībā pret ēdienu, tas tiek slēpts, lai apkārtējie domātu, ka ēdiens patiesībā tiek apēsts, turklāt citi slimnieki var būt pat aizrāvušies ar kulināriju, izdomājot arvien jaunas un interesantas receptes un tās pagatavojot, bet paši neko no pagatavotajiem ēdieniem neēd. Citi savukārt var atteikties no noteiktiem pārtikas produktiem, uzskatot, ka tajos ir ļoti augsts tauku un ogļhidrātu saturs, daži pārāk aizraujas ar fizisko slodzi, bet enerģiju ar ēdienu neuzņem, ļoti raksturīga ir caurejas līdzekļu lietošana un vemšanas izraisīšana, tādējādi nepieļaujot barības vielu uzsūkšanos pat ja kaut kas tomēr ir apēsts.

Paši anoreksijas slimnieki gan parasti nekad neuzskata, ka kaut kas nav kārtībā ar viņu ēšanas (pareizāk sakot – neēšanas) režīmu, un ir ļoti grūti pārtraukt šo savas veselības bojāšanu un atsākt normālu ēšanu, turklāt šo slimnieku veselības stāvoklis bieži vien ir tik nopietns, ka ir nepieciešama ārsta uzraudzība, jo organisms jau ir atradis no situācijas, ka viņam ir jāpārstrādā apēstais ēdiens. Ja laicīgi netiek uzsākta ārstēšanās, tad cilvēks bada un veselības traucējumu rezultātā var pat nomirt.

Anoreksijas iemesli ir ļoti sarežģīti un līdz galam nav izpētīti. Nozīmīgi ir dažādi psiholoģiskie, sociālie, fizioloģiskie faktori un apkārtējās vides ietekme, to savstarpējās mijiedarbības rezultātā var attīstīties anoreksija. Liela nozīme ir mediju ietekmei un modes pasaules noteiktajiem skaistuma etaloniem, izraisot „tievuma” kultu, un mākslīgi radot stereotipu, ka tikai tievas sievietes spēj būt skaistas. Šī ietekme atstāj ļoti spēcīgu iespaidu uz nenobriedušu cilvēku psihi, it īpaši, ja gadījusies kāda neveiksme dzīvē, tad to bieži vien cilvēks pats saista ar to, ka viņa ārējais izskats neatbilst nekādiem standartiem, ka veiksmes priekšnoteikums ir ārēja pievilcība un skaists augums. Lai darītu kaut ko lietas labā, tad jaunas meitenes parasti svara samazināšanos vēlas panākt ar diētas (vai pilnīgas atsacīšanās no ēdiena) palīdzību. Zaudējot svaru, bieži vien apkārtējie cilvēki izsaka komplimentus, kas no vienas puses it kā uzmundrina, taču no otras puses situāciju padara vēl nopietnāku, jo rodas iespaids, ka „jo tievāka es būšu, jo skaistāka un labāka šķitīšu apkārtējiem cilvēkiem”. Šādā situācijā ļoti svarīgs ir tuvinieku emocionāls atbalsts, lai svara zaudēšana nekļūtu par pašmērķi, kura sasniegšanai tiek izmantoti visdažādākie līdzekļi, tādējādi bojājot savu veselību. Anoreksijas rezultātā var būt novērojami līdzīgi simptomi kā pie depresijas: nogurums, samazinās koncentrēšanas spējas, zūd uzmanība, zūd interese par dzīvi, ciešs attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem, jo par dzīves vadmotīvu ir kļuvusi novājēšana. Veselības traucējumi, kas var rasties anoreksijas gadījumā:

  • Palēninās sirdsdarbība, pazeminās asinsspiediens kā rezultātā rodas reiboņi;
  • Āda kļūst ļoti sausa, tā iegūst neveselīgu krāsu;
  • Parādās salīgums – it īpaši salst rokas un kājas;
  • Dažādi kuņģa-zarnu trakta darbības traucējumi un sāpes vēderā;
  • Izzūd menstruācijas;
  • Hormonu līmeņa svārstības;
  • Nagi un mati kļūst trausli, mati pastiprināti izkrīt.

Smagākos gadījumos rodas neregulāra sirdsdarbība, nieru darbības traucējumi, anēmija, asinsspiediens kļūst bīstami zems, kļūst trausla zobu emalja (bieži veidojas kariess) un kauli (osteoporoze), turklāt anoreksijas rezultātā radušies veselības traucējumi var būt bīstami dzīvībai.

Ja slimība tiek diagnosticēta agrīnā stadijā, tad atveseļošanās norit daudz labāk, un samazinās slimības atkārtošanās iespējamība. Raksturīgi, ka pats anoreksijas slimnieks noliedz, ka viņam būtu kādi ēšanas vai veselības traucējumi, tādēļ, lai laicīgi atklātu slimību, svarīga ir apkārtējo cilvēku attieksme un līdzdarbošanās ārstēšanas procesā. Ārsta palīdzību būtu jāmeklē, ja kādam no sev tuvajiem vai apkārtējiem cilvēkiem novērojat šādas pazīmes:

  • Ātri tiek zaudēts ķermeņa svars (tas var būt ne tikai anoreksijas, bet arī citu nopietnu slimību simptoms);
  • Cilvēks regulāri atsakās no ēdiena, vai ļoti aizraujas ar dažādām diētām, skaitot uzņemtās kalorijas, pat tad, kad ķermeņa svars ir normāls vai jau pat samazināts;
  • Caurejas, diurētisko un dažādu notievēšanas līdzekļu lietošana, uzskatot, ka liekie kilogrami vēl joprojām bojā ārējo izskatu, kaut gan patiesībā cilvēks ir ļoti vājš;
  • Ir pastāvīgs gurdenums un bieži reibst galva, iespējama pat ģībšana;
  • Pats cilvēks turpina noliegt, ka kaut kas nav ar viņu kārtībā, kaut gan no malas ir redzams, ka cilvēka rīcība attiecībā uz svara zaudēšanu ir pilnīgi neadekvāta.

Slimības noteikšanu bieži apgrūtina fakts, ka pacients noliedz savas veselības problēmas un to, ka viņam ir ēšanas traucējumi. Var būt situācijas, kad anoreksija pārklājas ar vēl vienu ēšanas traucējumu veidu – bulīmiju (cilvēks it kā ēd ļoti daudz, ir pat apsēsts ar ēšanu, taču tajā pašā laikā lieto caurejas līdzekļus un ierosina vemšanu, lai tikai nepalielinātos ķermeņa svars). Ļoti daudziem anoreksijas slimniekiem slimība mijas ar bulīmijas epizodēm.

Ārstēšanas primārais mērķis ir noteikt psiholoģiskos un personīgos slimības cēloņus, kā arī saudzīgā veidā panākt ķermeņa masas palielināšanos. Ārstēšana atkarībā no cēloņiem, slimības smaguma un paša slimnieka vēlmes līdzdarboties ārstēšanā var būt atšķirīga, bet parasti tā sevī ietver psiholoģisko palīdzību, uztura ieteikumus un medicīnisku novērošanu, dažkārt ir nepieciešama ārstēšanas arī stacionārā.

Lai izvairītos no šīs slimības, ļoti liela nozīme ir vecāku atbalstam un bērna audzināšanai jau no mazotnes, bērnā ir jāveido dzīves vērtību sistēma, mācot, ka ārējais izskats un ķermeņa svars nenosaka to, cik viņš ir labs cilvēks. Liela nozīme ir arī ikdienas uzturam, kuram ir jābūt veselīgam un sabalansētam, un fiziskajai slodzei, tādā veidā mazinot aptaukošanās un citu veselības sarežģījumu rašanās risku.