Tiem cilvēkiem, kuri bērnībā tikuši seksuāli vai fiziski izmantoti, ir divreiz lielāka iespēja atklāt C reaktīvā proteīnu asinīs, kas var būt viens no iemesliem, kādēļ vardarbībā cietušiem bērniem ir augstāks sirds saslimšanu un diabēta risks pieauguša cilvēka vecumā, vēsta „New Scientist”.

Šie rezultāti tika apkopoti balstoties uz monitoringu par 1000 cilvēkiem Jaunzēlandē no dzimšanas brīža līdz 32 gadu vecumam. Tika pētīti un mērīti stresa izraisošie faktori, kā arī to saistība ar iekaisumiem, kas tiek asociēti ar sirds saslimšanām.

Iekaisums ir dabiska reakcija uz fizisku traumu, bet psiholoģisks stress arīdzan var izraisīt iekaisumu veidošanos. Tas vēlāk var novest pie paaugstināta sirds slimību, infarkta un citu saslimšanu riska, raksta „New Scientist”.

Negatīvas emocijas var nopietni ietekmēt veselības stāvokli un izraisīt t.s. psihosomatiskās saslimšanas. Pretēji ir ar pozitīvām emocijām un domām – tās spēj izārstēt.

Zinātnieki ir izpētījuši, ka tiem bērniem, kuri ir fiziskās, emocionālās vai seksuālās vardarbības upuri, pieaugot ir piecas reizes lielākas suicidālās (pašnāvības mēģinājumu) tieksmes nekā tiem cilvēkiem, kuri nav cietuši no vardarbības, raksta žurnāls „JAMA”.

Kā vēsta Dr. Mercola, gandrīz visas nopietnās autoimūnās saslimšanas pēc viņa ārsta pieredzes, tā skaitā multiplo sklerozi, reimatoīdo artrītu, zarnu iekaisumu saslimšanas un hronisku noguruma sindromu, izraisa dziļi iesakņojušās bērnības emocionālās traumas, kuras nekad pilnībā nav tikušas apspriestas un atbilstoši uz tām reaģēts.

Vardarbība pret bērnu nekad nav bijusi un nebūs attaisnojama. Nemaz nerunājot par virkni nupat pieminēto veselības problēmu risku, kuras rodas fiziskas vardarbības seku rezultātā, jebkurai vardarbībai ir dziļi psiholoģiskas sekas, kuras viens no aspektiem ir saskarsmes problēmas turpmākajā dzīvē. Padomājiet, vai tiešām kaut kāda dusmu uzplūda dēļ ir vērts riskēt ar sava bērna turpmāko dzīvi, un padomājiet tie, kuri redz vardarbību pret bērnu kaut kur sev līdzās, bet cieš klusu. Vardarbības gadījumā gan kā upuris, gan novērotājs, gan arī vardarbības veicējs -varat lūgt palīdzību tuvākajā sociālajā dienestā vai krīzes centrā un tas noteikti ir jādara. Ar atbilstošu medicīnisko aprūpi un profesionālu psiholoģisko palīdzību būs tomēr iespējams mazināt vardarbības sekas, kuras cilvēks izjutīs jau pieaudzis esot. Jāatzīst, ka visbiežāk patiesībā visa problēmu sakne slēpjas pašos vardarbīgajos vecākos (izņemot gadījumus, kad vardarbības veicējs ir svešs cilvēks), kuri arī ir tikuši psiholoģiski vai fiziski iespaidoti bērnībā, bet šajā gadījumā vajadzētu atcerēties, ka tādēļ, ka pats/i bērnībā esat cietis/usi, nenozīmē to, ka arī tā ir jādara attiecībā pret savu bērnu. Šajā gadījumā Jums pašam/ai ļoti noderētu palīdzība, piemēram, kādas pašpalīdzības grupas apmeklēšana, konsultācijas pie psihoterapeita. Bērns ne pie kā nav vainīgs un viņš ir pilnībā neaizsargāts bez savu līdzcilvēku mīlestības un cieņas pret viņa mazo personību, kura bērnībā vēl tikai veidojas.