Skolā strādāju daudzus gadus un daudz esmu domājusi, kas liek skolēniem būt tik kustīgiem, nelīdzsvarotiem, neklausīgiem. Brīžam liekas, ka kāds viņus dīda. Šādus pārmērīgi aktīvus bērnus medicīnā sauc par hiperaktīviem bērniem, taču šādu diagnozi var noteikt tikai speciālisti – neirologs vai psihiatrs. Bet skolas ir pilnas ar aktīviem bērniem.

Kādēļ šodien ir tik daudz bērnu ar uzvedības traucējumiem? Vai tas kāds brīnums, ka tik nervozā un straujā laikā dzimst tik haotiski un nelīdzsvaroti bērni.

Kāds ir šī mazā bērna ceļš uz šo pasauli? Vai māmiņām gaidot šos bērnus ir mierīgas sirdis?

Jaunākie pētījumi liecina, ka hiperaktivitāte tiek ģenētiski pārmantota no vecākiem, ka to izraisa neiroloģiski traucējumi, kaitīgas vielas apkārtējā vidē, krāsvielas un konservanti pārtikā, kā arī psihosociāli faktori, attiecību specifika ģimenē un, protams, modernā sociālā situācija. Tātad mūsu dzīves veids palīdz bērnam nepiedzimt veselam un liek visu mūžu cīnīties ar šīm problēmām. Jo hiperaktivitāte ir fenomens, kas cilvēku pavada visu mūžu. Tā neizzūd pusaudža vecumā vai pusmūžā, ar vecumu mazinās tikai pazīmju intensitāte un spilgtums.

Tas nozīmē, ka hiperaktīvie bērni prasa no apkārtējiem daudz vairāk uzmanības, daudz vairāk izpratnes, mīlestības-pretējā gadījumā šo bērnu ceļš var vest pretī postam. Nenovērtēts, nesaprasts šāds bērns nonāk dažādās atkarībās un var kļūt sabiedrībai par nastu.

Jautājums, kā tikt galā ar šādu pārmērīgi kustīgu bērnu, kā viņam palīdzēt? Tā ir papildus slodze gan pedagogiem, gan vecākiem. Ja ir pozitīva sadarbība ar vecākiem, tad ir vieglāk meklēt iespējas. Un galvenais, ka bērns tiek mīlēts.

Bieži šie bērni ir ļoti apdāvināti, taču hiperaktivitāte atstāj iespaidu gan uz mācībām, gan talantu izkopšanu. Psihologi iesaka noteikt bērnam stingras robežas, stingru režīmu. Bet zinu – cik grūti ir haotiķi piespiest sakārtot savas mantas, sakārtot savu istabu! Tas jāsaka katru dienu – desmitiem reižu! Gan vecākiem, gan skolotājiem jābūt ļoti radošiem, lai atrastu veidu un stimulu, kā panākt uzdevuma izpildi. Tas var būt gan „burkāns”, gan „pātaga”.

Jācenšas šo enerģiju virzīt pozitīvā gultnē. Jāmeklē nodarbību veidi, kuri bērnam ir patīkami, caur kuriem viņš var attīstīt savus dotumus.

Jebkuros apstākļos nepieciešama sapratne, mierīga pacietība un mīlestība. Lielākajai daļai hiperaktīvo bērnu ir uzmanības deficīta sindroms. Manuprāt, tas nozīmē, ka bērni nav saņēmuši pietiekami daudz mīlestības. Tas var notikt gan sociāli nelabvēlīgās ģimenēs, gan arī stipri pārtikušās ģimenēs, kurās vecāki ir aizņemti ar naudas pelnīšanu.

Arī pedagogiem ne vienmēr lielās noslogotības dēļ ir laiks ieskatīties katra bērna dvēselē, jo bieži šie bērni, saskaroties ar apkārtējo neizpratni, nosodījumu, kļūst nepieejami, spuraini kā eži un rada par sevi daudz sliktāku iespaidu.

Ļoti svarīgi, lai apkārtējie nepievērstu uzmanību sīkumiem un atcerētos, ka bērns nav impulsīvs un haotisks tādēļ, lai mūs kaitinātu, bet drīzāk vēlas pievēst uzmanību un lūdz palīdzību. Ar domu „Es vēlos būt labs, dodiet man kādu interesantāku uzdevumu, palīdziet man! Palīdziet man izprast sevi!”

Savā pedagoģiskās prakses laikā esmu meklējusi dažādus ceļus. Ja pedagoģiskās metodes nelīdz, tad jāmeklē dziļāk. Esmu vecākus ar bērnu vedusi pie psihoterapeita vai psihologa. Palīdz. Pati esmu kristiete un mācu skolā arī ticības mācību. Daudziem bērniem palīdz lūgšanas-sarunas ar Dievu. Tā kā strādāju arī speciālajā internātskolā, ikdienā esmu kopā ar ļoti dažādiem bērniem, kuriem ir garīgi, fiziski vai psiholoģiski, kā arī sociāli traucējumi. 99% šo bērnu ir mīlestības deficīts. Viņi šo mīlestību lūdz, pieprasa kā nu kurš to prot. Arī vispārizglītojošās skolās šis mīlestības deficīts ir jūtams. Caur Kristīgo ticību bērni saņem Dieva mīlestību- tā ir kā kompensācija par nesaņemto vecāku mīlestību, sabiedrības mīlestību. Tas var dot bērnam drošības sajūtu, ka viņu kāds mīl.

Un tikai tad, kad nelīdz neviena metode, tad varētu domāt par medikamentu lietošanu. ASV ar medikamentiem ārstē apmēram 4 miljonus bērnu – hiperaktīvo bērnu uzvedības korekcijā izmanto psihostimulatoru-ritalīnu.

Mans uzskats, ka liela daļa bērnu aiziet pa noziedzības ceļu tādēļ, ka nav laikus saprasti, nav rosināti pilnveidot savas sociālās prasmes un vadīt emocionālās reakcijas. Ar šādiem bērniem būtu jāstrādā daudz individuāli. Jo bērni, ar kuriem strādā, ņemot vērā viņa individuālās vajadzības, piedāvājot līdztiesisku pozīciju ar pieaugušajiem, tiek rosināts veiksmīgi iekļauties sabiedrībā. Viņam jāatrod, jāapzinās sava vieta sabiedrībā.

Raksts tapis pateicoties Guntai Ālei – Mērsraga vidusskolas Ticības mācības skolotājai un Upesgrīvas speciālskolas vizuālās mācības, zīmēšanas skolotājai un ārpusklases organizatorei, kurai ieguvusi augstāko izglītību sākumskolas skolotājas, vizuālās mākslas un darbmācības, kā arī kristīgās ētikas profesijās.