Veselīgs dzīvesveids
Profilakse
Uzturs
Pašsajūta
Ķermeņa kopšana
Seksuālā veselība
Fiziskā aktivitāte
Kaitīgie ieradumi
Vide un ekoloģija
Jaunumi medicīnā
Tehnoloģijas
Medikamenti
Aktualitātes
Dzīvesstāsti
Aptiekas
Iestādes
Personības
Apdrošināšana
Lasīt rakstus
Pirmā palīdzība
Lasīt rakstus
Pacientu tiesības
Lasīt rakstus
Pasākumi
Lasīt rakstus
Slimības un stāvokļi
Mutes dobums
Āda
Kauli un locītavas
Muskuļi
Nervu sistēma (un smadzenes)
Maņu orgāni
Endokrīnā sistēma
Sirds-asinsvadu sistēma
Elpošanas orgānu sistēma
Gremošanas sistēma
Urīnorgānu sistēma
Dzimumorgānu sistēma
Infekcijas slimības
Iedzimtība
Imunitāte
Dzīves gājums
Diabēta pacienta rokasgrāmata
Kas ir cukura diabēts?
Cukura diabēta ārstēšana
Hipoglikēmija. Smaga cukura diabēta dekompensācija
Cukura diabēta vēlīnās komplikācijas
Akūtas infekciju slimības un citas slimības diabēta pacientiem
Psiholoģiskās problēmas diabēta pacientiem
Diabēta pacients ģimenē un sabiedrībā
Vitamīnu dārzs
Multivitamīni un minerālvielas
Acīm
Cilvēkiem ar diabētu
Matiem, nagiem, ādai
Imunitātei
Sirds un asinsvadu sistēmai
Locītavām un kauliem
Kauliem un zobiem
Nervu sistēmai
Antioksidanti
Grūtniecēm
Bērniem
Doctus diskusijas
   
Ieiet sistēmā
         
Sākums Raksti Medicīnas speciālistiem Kalendāri Medicīnas katalogi Jautājums aptiekāram Doctus Forums Kontakti
 
Doctus
Februāris, 2008
Veselības aprūpe 2008
Tā nu ierasts, ka līdz ar jaunu veselības ministru sabiedrība uz mirkli aiztur elpu – kādi pavērsieni tiks solīti, kāds kurss sekos? Kaut patiesībā dzīvei vajadzētu ritēt pēc labi zināma maršruta. Jautājums – vai mums ir šāds skaidrs maršruts? Varbūt veselības nozare joprojām piedzīvo pubertāti, sagaidot potenciālos satricinājumus un pārmaiņas? Skats uz 2008. gadu – bilanci un prognozi.
Mazasinīga sistēma ar neskaidriem mērķiem?

Mazasinība – šādu diagnozi veselības ministrs IVARS EGLĪTIS devis pašreizējam veselības aprūpes sistēmas stāvoklim. Asins pārliešana 2009. gada budžetā maksāšot 150 miljonus latu (protams, ja šādus izdevumus akceptēs valdība). Viņš gan piemetina, ka algu pieaugumam būtu vajadzīgi vairāk nekā 230 miljoni latu, bet tas nav reāls cipars pašreizējā taupīšanas režīmā, kad budžetā jāveido pārpalikums ekonomikas atvēsināšanai. I. Eglītis: „Veselības aprūpes sistēma varētu sākt izrādīt atveseļošanās pazīmes, kad tās budžets sasniegtu vismaz 4% no iekšzemes kopprodukta. Diemžēl šogad veselības nozares finansējums ar 3,58% no IKP ir slīdējis uz leju.”

„No kopējiem valdības izdevumiem veselības aprūpei nekad nav atvēlēts vairāk par 10-11%. Vēl mazāk veselības aprūpei atvēl tādas valstis kā Azerbaidžāna, Uzbekistāna, Armēnija un Albānija. Šie skaitļi labi ilustrē, kāpēc esam, tur kur esam,” teic ārsts, Jeilas universitātes maģistrants biznesa administrācijā ar koncentrāciju veselības aprūpē ULDIS MITENBERGS. Viņš skaidro – veselības aprūpe nav tikai veselības ministra, bet valdības jautājums, taču šādas izpratnes pietrūkst. „Vēsturiski veselības aprūpes sistēmas neveidojās kā labdarības sistēmas, tās veidojās, lai valstis varētu sasniegt savus politiskos un ekonomiskos mērķus. Politiķi daudz spriež par valsts ekonomisko izaugsmi, bet no kā tad atkarīga mūsu labklājība? Kopprodukta jeb mūsu labklājības izaugsme ir atkarīga no strādājošo iedzīvotāju skaita, viņu produktivitātes un strādāto stundu skaita. Katru no šiem rādītājiem ietekmē sabiedrības veselība.”

U. Mitenbergs norāda, ka politikas veidotāji nav snieguši veselības aprūpes sistēmas izvērtējumu: „Par veselības aprūpes sistēmas stāvokli spriež pēc trim kritērijiem. Sabiedrības veselības rādītājiem. Veselības aprūpes sistēmu vislabāk atspoguļo rādītāji par periodu, kad iedzīvotāji ir visvairāk atkarīgi no šīs sistēmas, proti, šādi indikatori ir zīdaiņu mirstība un paredzamais dzīves ilgums 65 gadu vecumā, un tie joprojām ir ievērojami sliktāki nekā vidēji Eiropas Savienībā. Otrs kritērijs – iedzīvotāju aizsardzības no finanšu riskiem. Sistēmu uzskata par labu, ja iedzīvotāji sistēmas izmantošanas rezultātā nenokļūst nabadzībā un iedzīvotāju materiālais stāvoklis nav šķērslis, lai saņemtu veselības aprūpes pakalpojumus. Pētījums par rīcībspēju reģionos 2005 liecina, ka 35% aptaujāto gada laikā pietrūcis līdzekļu, lai vērstos pie ārsta. Trešais kritērijs – iedzīvotāju apmierinātība ar veselības aprūpi. Tirgus pētījumu kompānijas GFK aptauja pagājušā gadā atklāj, ka 35% aptaujāto uzskata – veselības aprūpe kļuvusi sliktāka, trešdaļa – ka nekas nav mainījies, un tikai 20% apgalvo, ka sistēma kaut nedaudz, bet uzlabojusies.” Par pēdējo kritēriju vērts pieminēt arī 2007. gada oktobrī Briselē izplatīto Eiropas veselības aprūpes patērētāju viedokļu pārskatu (EHCI), kurā Latvija ierindojās... pēdējā – 29. vietā.

Par mērķu trūkumu, nesekošanu izvirzītajiem mērķiem piekrīt arī sabiedrības par atklātību Delna politikas analītiķe LĪGA STAFECKA: „Jābūt ļoti konkrētiem ceļa stabiņiem, uz kurieni mēs ejam, konkrētam gala mērķim. Šādu stabiņu nav. Jocīgi, ka investējam sistēmā naudu, bet neredzam, kā tā strādā. Izvērtējuma, revīzijas veselības aprūpē trūkst.”

„Latvijai, starp citu, ir sabiedrības veselības stratēģija – tā tika pieņemta 2001. gadā, rīcības programmu apstiprināja 2004. gadā. Tajā ir noteikti pat konkrēti mērķi, kas Latvijai jāsasniedz. Par tiem arī neviens nerunā... Varbūt jāpalūkojas, kas šajos dokumentos ierakstīts, ja kaut kas neatbilst realitātei, jārevidē,” papildina U. Mitenbergs.

Makā – 567 miljoni latu

Lai spriestu par to, ko šogad gaidīt, vērts ielūkoties veselības nozares naudas makā. Pārsteigumu, protams, nav, jo budžets tika apstiprināts pagājušā gada nogalē. Veselības ministrija tikusi pie naudas maka ar 567, 4 miljoniem latu. Vislielākā daļa – 503,9 miljoni latu – tiks tērēti veselības aprūpes nodrošināšanai. Proti, darba samaksai ne tikai ārstniecības personām, bet arī neatliekamās medicīniskās palīdzības autovadītājiem un pārējiem veselības aprūpes nozarē strādājošajiem, kā arī ambulatoro pakalpojumu pieejamības uzlabošanai – rindu samazināšanai un daļējai deficīta segšanai kompensējamo medikamentu apmaksai atbilstoši faktiskajam pieprasījumam.

Lai arī šogad veselības aprūpei ticis par 49, 3 miljoniem latu vairāk nekā pērn, tas faktiski noticis uz programmas Cilvēkresursu attīstība veselības aprūpē 2006.-2015. gadam rēķina. 47,3 miljoni latu paredzēti papildu darba samaksas pieaugumam veselības nozarē strādājošiem – ārstniecības personām, neatliekamās medicīniskās palīdzības autovadītājiem, pārējam personālam un rezidentūras finansējumam.

Kompensējamiem medikamentiem šogad budžetā plānoti 60,9 miljoni latu. Izvērtēšanas rezultātā Zāļu cenu valsts aģentūra samazinājusi kompensēto zāļu cenas vairākiem zāļu vispārīgiem nosaukumiem, tajā skaitā atsevišķiem insulīna preparātiem. Sarakstā veiktas vairākas izmaiņas, lai samazinātu pacienta līdzmaksājuma daļu; vairākiem zāļu nosaukumiem A sarakstā, kas nav references medikamenti, pēc zāļu ražotāju iniciatīvas samazinātas cenas. Kopumā zāļu cenu samazināšanas dēļ gūtais ietaupījums pārsniedz paaugstināšanai nepieciešamo finansējumu, radot ietaupījumu apmēram 500 tūkstošu latu apmērā.

„Ir vairākas labas lietas, ko darīsim esošā budžeta ietvaros,” stāsta EGITA POLE, Veselības ministrijas Komunikāciju departamenta vadītāja. „Šogad jaundzimušajiem tiks veikts dzirdes skrīnings, tādējādi uzlabojot jaundzimušo veselības rādītājus. Otra labā lieta – par valsts līdzekļiem bērniem varēs veikt aknu transplantāciju kādā no Eiropas Savienības valstīm. Trešā – paliatīvās aprūpes uzlabošanai bērniem šogad budžetā atvēlēti 9,7 tūkstoši latu. Finansējums paredzēts mājas aprūpei Rīgā dzīvojošiem bērniem ar perspektīvu veikt šo aprūpi arī reģionos, kā arī, lai apmaksātu vienu psihologa štata vienību Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Ceturtā labā lieta – ķersimies praktiski pie organizētā vēža skrīninga sistēmas izveides.”

Izglītības pasākumiem veselības aprūpes budžetā šogad iedalīti 23, 4 miljoni latu. No valsts budžeta dotācijas līdzekļiem plānots apmaksāt 2 176 studiju vietas, kas ir par 233 vietām vairāk nekā pērn. Rezidentūrā plānots no jauna uzņemt 180 rezidentus, kas ir par 26 vairāk nekā tika uzņemts 2007. gadā.

Uz kādu ne visai spīdošu 2008. gada prognozi, ņemot vērā šā gada veselības aprūpes budžetu, norāda U. Mitenbergs. „Mēs zinām, ka veselības aprūpes finansējums šogad pieaudzis par aptuveni 10%. Finanšu ministrijas prognoze par kopprodukta pieaugumu faktiskajās cenās sasniedz 20%. Ja pieņemam, ka veselības aprūpē kopumā izdevumi pieaugs tieši tāpat kā ekonomikā – par 20%, un zinām, ka valsts finansējums veselības aprūpē pieaugs par 10%, rodas jautājums – kurš segs starpību? Ja mani pieņēmumi ir pareizi, tad acīmredzot pacientiem vēl vairāk būs jāmaksā no savas kabatas un privāto maksājumu īpatsvars veselības aprūpē pieaugs. Modelējot situāciju tālāk, jāsecina – tas nekādi neveicinās pakalpojuma pieejamību.”

Pakalpojuma pieejamība

Veselības aprūpes pakalpojuma pieejamība akurāt ir viens no problēmu lokiem jeb šā gada maršruta stabiņiem, kurus izgaismojis veselības ministrs I. Eglītis. Viņš akcentējis mediķu trūkumu tuvākā nākotnē. Rēķinot uz 10 000 iedzīvotāju, Latvijā ir viens no zemākajiem ārstu un māsu skaita rādītājiem Eiropā. Arī mediķu novecošanās problēma ir labi zināma. 2005. gadā 12 procenti māsu bija vecākas par 60 gadiem, vairāk nekā 30 procenti ārstu – vecāki par 55 gadiem. „Es stingri turēšos pie cilvēkresursu programmā ierakstītā. Ja neradīsim motivāciju palikt ierindā esošajiem mediķiem, atvilināt mūsējos no citām tautsaimniecības nozarēm – ap 2,5 ārstu, kas ir reģistrā, bet nestrādā medicīnā, ja neradīsim motivāciju jauniešiem kļūt par ārstiem, medicīnas pakalpojumi kļūs ierobežoti. Tāpēc neredzu citu iespēju, neskatoties uz bēdīgo ekonomisko fonu, papildus budžetā meklēt līdzekļus – ar visu savu enerģiju un argumentāciju. Nav citu iespēju rūpēties par pacientiem kā vispirms parūpēties par mediķiem.” Vai iespējams izvairīties no darbaroku deficīta katastrofas? „Ja izdosies iesēt ticību pirmspensijas vecuma mediķos, kas gaida pārmaiņas, un atvilināt kādu no daudzajiem mediķiem, kas nodarbināti citās tautsaimniecības nozarēs, ar nepietiekamu, bet būtisku atalgojuma lēcienu 2009. gadā, manuprāt, varam no šī pārrāvuma arī izbēgt,” domā veselības ministrs.

I. Eglītis gan piekrīt, ka ārstu vidējā alga, kas ir vienāda ar 2,5 vidējām algām tautsaimniecībā, nav gluži tas slieksnis, kas apmierinātu mediķus. „Jo lielāks būs speciālistu trūkums, jo augstāku cenu viņi nosauks. Šāda veida tirgus ienākšana nozarē, kas jau ir notikusi, diktēs savas korekcijas.”

Jau tagad zināmas korekcijas ir diktējis tirgus, piemēram, viesārstu (atsevišķu nozaru, piemēram, anesteziologu) pārpirkšanu rajonu stacionāros – viņu atalgojums pārsniedz vidējo darba algu un var radīt komplicētas attiecības komandas darbā. Vai šīs korekcijas varētu tikt diktētas arī uz pacientu kabatas rēķina? I. Eglītis: „Uz pacientu pleciem vairs neko nevaram likt. Ministrijā ir aplēses, ka pacientu ieguldījums, iegādājoties medicīnas pakalpojumus maksas sektorā, ir pārsniedzis 100 miljonus latu gadā. Šī tendence pieaug. Pacients maksā dubulti – viņš ir samaksājis nodokļus, bet spiests maksāt vēlreiz, lai iegādātos tos pakalpojumus, kurus valsts ir paredzējusi apmaksāt. Mēs gan runājam par speciālistu konsultācijām pāris desmitu latu robežās, kad vienkāršāk ir samaksāt no savas kabatas nekā dabūt nosūtījumu no ģimenes ārsta un gaidīt rindā. Savukārt sarežģītu operāciju gadījumā, kad izmaksas ir ļoti augstas, pacients parasti saņem pakalpojumu par valsts finansējumu.”

Pakalpojuma pieejamības problēmu, zinot salīdzinoši augsto iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzību un veselības aprūpes sistēmas atkarību no privātajiem maksājumiem, atzīmē arī U. Mitenbergs: „Latvijā dati par privāto maksājumu īpatsvaru veselības aprūpē ir satraucoši. Rietumeiropas valstīs pacienti no savas kabatas ir maksājuši 16% no visiem veselības aprūpes izdevumiem, kamēr Latvijā maksājam aptuveni 40-48%. Mēs vairāk līdzināmies Amerikai, kur privāto maksājumu īpatsvars ir 54%.”

Pakalpojumu pieejamība tiek risināta, ne tikai pērkot privāti veselības aprūpes pakalpojumus, bet ņemot palīgā arī aploksnes. Un izskatās, ka savā ziņā politikas lēmējiem šāda pozīcija ir ērta. L. Stafecka: „Esmu lasījusi citās valstīs veiktus pētījumus. Ir arī atziņas, ka likumdevējs, spriežot to, cik maksās veselības aprūpes pakalpojumi, zina, ka nosaka nepietiekamu naudas apjomu. Bet noteikt vairāk (kas atspēlētos arī uz pacientu tēriņiem) ir politiski nepopulārs lēmums. Tāpēc automātiski tiek ierēķināta apritē esošā neoficiālā nauda. Ārsta profesija mūsu parlamentā ir plaši pārstāvēta...

Pacienti, protams, negrib, lai ārsti saņem mazāk, mēs gribam aiziet pie apmierināta ārsta, kurš nestrādā vairākās darba vietās. Bet nepiekrītu, ka vajag no pacientiem pumpēt naudu, neizvērtējot, cik lietderīgi tā tiek izmantota.”

Aploksnes

Viens no šā gada jājamzirdziņiem noteikti būs arī aploksnes. Valsts prezidenta ievēlēšanas konteksts spiež Valdi Zatleru būt morālajam līderim šī jautājuma risināšanā. L. Stafecka: „Atskatoties uz 2007. gadu, izjūtas ir dalītas. Skumji, ka mēs par neoficiālajiem maksājumiem sākam runāt brīdī, kad vēlam Valsts prezidentu. Grūti iedomāties, kas notiktu, ja ārsts Valdis Zatlers nekandidētu uz šo amatu. Neviens par aploksnēm šobrīd nerunātu. Pozitīvais – jautājums par neoficiālajiem maksājumiem ir iekustējies, Veselības ministrijā izveidota darba grupa, šim jautājumam piešķirta augsta politiska nozīme.”

Veselības ministrs I. Eglītis neoficiālo maksājumu sakni saskata tradīcijās un zemajā mediķu atalgojumā. Par viņa izteikumiem prese jau paguvusi izvērst ažiotāžu – veselības ministrs sola brīvprātīgi obligātos maksājumus pie slimnīcas kases lodziņa. I. Eglītis: „Negribu runāt par nelegālo maksājumu legalizēšanu, ko man grib piesiet. Jāizskauž tiešas naudas attiecības starp ārstniecības personu un pacientu. Tas ir nekulturāli, barbariski. Ja tomēr kāds grib brīvprātīgi pateikties, tad, lūdzu, ejiet uz slimnīcas kasi. Šobrīd ir vismaz trīs veidi, kā šādus maksājumus var veikt. Var slimnīcai pārskaitīt mērķziedojumu. Ārsts gada beigās var deklarēt savus neoficiālos ieņēmumus un samaksāt nodokli. Un ārstniecības persona var strādāt kā pašnodarbināta persona – slēgt līgumu ar slimnīcu vadību kā juridiskas persona, kārtot nodokļu maksājumus pati. Es aicinu nedot aploksnes ārstam un, ja dot, – darīt to korektā veidā.”

Ko nozīmē aicinājums nedot? L. Stafecka: „Veselības aprūpe ir kaut kas ļoti personisks, emocionāls. Pacients nav līdzvērtīgās pozīcijās ar ārstu, veselība sniedzas pāri pacienta ētiskajām dilemmām – dot vai nedot brīdī, kad saproti, kas tas var izšķirt, cik kvalitatīvu veselību atgūsti?”

Arī par tradīcijām un zemo atalgojumu Delnas politikas analītiķe oponē ministram: „Jāpalūkojas, kāpēc algas ir zemas. Kā slimnīcām tiek sadalīti līdzekļi, kāda veida pakalpojumi ir valsts finansēti un kādi ne, kādā veidā slimnīcu vadītāji menedžē personālu, kā viņi pārdala līdzekļus: vai investē vairāk infrastruktūrā vai cilvēkresursos. Sakne nav atalgojums, bet sistēmiski pārvaldības jautājumi, kas noveduši pie tā, ka pacients izdara to, ko valsts nav paveikusi. Arī tradīcijai ir labi zināmi iemesli: pacients grib pieejamu, maksimāli kvalitatīvu pakalpojumu, grib justies komfortabli, atrodoties slimnīcā.”

Veselības ministrs uzskata, ka aploksnes nav „nocērtamas vienā dienā ar kādu lielu gudrību.” Viņš ar grūtībām iztēlojoties, ka Administratīvo pārkāpumu kodeksā varētu noteikt pamatīgus sodus, turklāt tiem būtu jāattiecas ne tikai uz aploksnes ņēmēju, bet arī devēju. „Man ir bail trauslā sistēmā diktēt smagus spēles noteikumus!”

„Sodi likumdošanā ir kā sarkanā lupata, kas parasti izsauc asu pretreakciju ārstos. Protams, sodīšana nav galvenais veids, kā risināt šo problēmu. Taču šajā jautājumā notiek nemitīga laipošana, līdzko ieņem skaidru pozīciju – saņem pretsitienu. Bet kādā brīdī šī skaidrā pozīcija ir jāpieņem! Līdz jaunajam gadam darba grupa nebija par problēmas filozofisko pusi nekur tālāk tikusi. Šobrīd būtu svarīgi uz to palūkoties kā uz rentgena uzņēmumu – kur ir lūzumi? Tas nav tikai atalgojuma jautājums.”

Uz to, ka veselības ministram I. Eglītim būs jānonāk pie konkrētiem risinājumiem, norādījis arī Valsts prezidents Valdis Zatlers. Termiņš – 31. marts, kad darba grupai būs jāliek I. Eglīša galdā priekšlikumi. Vienā no pēdējām darba grupas sēdēm izskanējis viedoklis, ka pret pacientu pateicībām varētu cīnīties ar likuma grozījumiem, finansējuma palielināšanu nozarei un izglītojot sabiedrību.

Primārā veselības aprūpe

Jaunās valdības deklarācijā neatliekamo darbu sarakstā veselības aprūpei bija veltīts viens teikums – pilnveidot primārās veselības aprūpes attīstību Latvijā. Sekojot uzstādījumam, savā pirmajā darba dienā veselības ministrs tikās ar Latvijas Ģimenes ārstu asociāciju (LĢĀA). Lūk, vēl viens šā gada maršruta pieturas punkts. SARMĪTE VEIDE, LĢĀA prezidente: „Pasaulē ir pierādīts, ka ģimenes ārstu pakalpojumi ir vislētākais un efektīvākais veids, kā rūpēties par iedzīvotāju veselību. Ģimenes ārsti ir sistēmas vārtu vērēji.” Viņa uzskata, ka etaps – ģimenes medicīna kā jauna specialitāte bez stabilām tradīcijām, kuru grūti pieņemt gan sabiedrībai, gan ierēdņiem, gan speciālistiem – ir noiets. Aizvien vairāk nostiprinās izpratne, ka ģimenes ārsta galvenais uzdevums ir veikt profilaksi. To apliecina arī fakts, ka 2007. gadā beidzot ģimenes ārstiem piešķirts finansējums profilaktisko apskašu veikšanai.
S. Veide stāsta, ka pamazām veidojusies arī izpratne – ģimenes ārsta darbs ir komandas darbs. Pirms vairākiem gadiem izcīnīts finansējums vienai māsai, šogad reģistratoram – 160 latu. „Jau vairākus gadus diskutējām, ka māsu jāatslogo no reģistratora darba, lai viņa varētu veikt savus pienākumus, palīdzēt ārstam profilaktiskajā un papīru darbā. Ja gribam, nodrošināt kvalitatīvu profilaksi, tad nākamais diskusiju temats būs – profilakses māsa. Ģimenes ārsta komandā vajadzīga vēl vismaz viena māsa. Kvalitatīva pakalpojuma sniegšana nozīmē ne tikai mūsu zināšanas, bet arī mūsu palīgu (māsas, reģistratora) darbu, gribam, lai pacientam nebūtu jāgaida rindā ilgāk par pieņemto laiku, prakse būtu pacientam estētiski patīkama, aprīkojums mūsdienām atbilstošā līmenī.”

Diskusiju temats šogad būs arī papildu finansējuma avotu meklēšana primārajā veselības aprūpē. Viens ministra ierosinājums – pacienta iemaksas palielināšana no 50 santīmiem līdz 2 latiem; ar nosacījumu, ka tā nebūtu barjera noteiktām iedzīvotāju grupām. Otrs – esošā finansējuma revīzija un korekcijas finansēšanas metodikā. I. Eglītis: „Šobrīd 85% ģimenes ārsta finansējuma tiek garantēti pēc kapitācijas principa – pierakstīto pacientu skaita. Manuprāt, šī daļa ir pārāk liela. Vajadzētu proporciju pārbīdīt gabaldarba virzienā. Kādai jābūt šai attiecībai – 60 pret 40 vai citādai, to lai izšķir paši ģimenes ārsti sarunās ar VOAVA. Tā, lai neradītu lieku motivāciju, bet papildu aktivitāti tomēr piešķirtu. Pirms trīspadsmit gadiem es izstrādāju ģimenes ārstu finansēšanas modeli ar jaukto kapitācijas principu – Kurzemes modeli; tas veiksmīgi tika ieviests daļā Kurzemes, vēl pirms Latvijā sākās reģistrācija pie ģimenes ārstiem. Mēs bijām atraduši tam laikam veiksmīgu proporciju – 70% finansējuma ģimenes ārsts saņēma pēc pierakstīto pacientu skaita un 30% par aktivitāti. Šī attiecība bija līdzsvara punkts, kad nebija motivācijas lieku reizi saukt pacientu, un arī stimuls nesēdēt uz vietas.”

S. Veide uzsver, ka pēc principa – jo vairāk pacientu pieņem, jo augstāka profesionalitāte – atbilstošāk strādāt ir citiem speciālistiem, bet uz ģimenes ārstu tas viennozīmīgi nav piemērojams. Attiecībā uz ģimenes ārstu principu – jo lielāks apmeklējums, jo vairāk pelna – nevar tieši piemērot, jo svarīgs rezultāts – saglabāt un uzlabot pacienta veselību. „Mēs varam ietekmēt apmeklējuma biežumu – lai nopelnītu vairāk. No otras puses, mēs nesūdzamies par noslogotību, lai uzturētu profesionalitāti. Ģimenes ārstam ir svarīgi, lai pacients neslimotu, kam pamatā ir profilaktiskais darbs, rūpes par veselīgu dzīvesveidu, riska faktoru identificēšana, agrīna slimību diagnostika, bet, ja saslimst, lai pēc iespējas ātrāk atgūst veselību. Saprotu ministra nostāju – ir ārsti, kuriem ir liels pierakstīto pacientu skaits, bet mazs apmeklējums. Kā tā var būt? Tāpēc finansēšanas modelī vajadzētu iestrādāt citus mehānismus – kvalitātes kritērijus, kuri ļautu paskatīties, cik veseli vai slimi ir attiecīgās prakses pacienti. Ja viņi ir veseli, tad vajadzētu vēl piemaksāt ģimenes ārstam. Ja hroniski pacienti bieži nokļūst stacionārā ar paasinājumiem, ja bieži sauc neatliekamo palīdzību (protams, uzmanīgi jāvērtē diagnozes, vecuma struktūra), jādomā, kas un kāpēc ar šo praksi notiek.”

Kvalitātes indikatoru izstrādāšana ir vēl viens no šā gada nospraustajiem uzdevumiem primārajā veselības aprūpē. S. Veide: „Šie kritēriji ir izvirzīti jau kopš 2005. gada. Protams, pirms ieviešam vēl ko jaunu, jāanalizē pērnā gada dati. Piemēram, par profilaktiskajām apskatēm – cik daudzu pacientu ģimenes ārsti ir izmeklējuši, vai atraduši jaunas patoloģijas? Kāda ir atdeve piešķirtajam finansējumam?”

Vēl viens risinājums, kā uzlabot ģimenes ārsta darbu, ir birokrātiskā darba samazināšana. Pagājušā gada vasarā LĢĀA izskatīja MK noteikumus, kuri nosaka, nepieciešamo veidlapu aizpildi ārstu praksēs, priekšlikumus iesniedza Veselības ministrijā, tiek gaidītas izmaiņas MK noteikumos. Ģimenes ārsti cer, ka medicīniskās un atskaišu dokumentācijas veidlapas tiks kopā ar Veselības ministriju darba grupā pārstrādātas.

Veselības ministrs piekrīt, ka, samazinot birokrātiju, ģimenes ārsti iegūtu tik vērtīgo laiku. I. Eglītis: „Arī ministrijas pārstāvji dažas veidlapas saredz kā bezjēdzīgi pildītas. Uzskatu, ka ģimenes ārstus nevajag tramdīt ar neskaitāmām atkārtotām atskaitēm par veicamo darbu dažādos griezumos. VOAVA ar talonu no ģimenes ārstiem saņem lielu informācijas apjomu par katru pacientu – personas datus, veiktās manipulācijas, profilaktiskās potes utt. Kāpēc ģimenes ārstiem šī informācija jāsniedz atkārtoti citām aģentūrām – kaut arī citā griezumā? Esam sprieduši, cik pamatoti ir prasīt ģimenes ārstiem divreiz gadā atskaitīties par veselības aprūpes budžeta izlietojumu. Ģimenes ārsti nevar nodalīt, cik pildspalvu vai benzīna pirkuši par budžeta līdzekļiem un cik no maksas pakalpojumu naudas. Kam aģentūrai vajadzīgas nekorektas atskaites, kas nesniedz patieso priekšstatu par ģimenes ārstu darbu?”

Viņš norāda, ka pieejamības problēma Rīgā daļēji gulstas uz lielo poliklīniku reģistratūrām, kuras attālināti no ārsta administrē rindu – ģimenes ārsts būtu spējīgs ātrāk, efektīvāk strādāt.

„2008. gads būs sarežģīts, saspringts, līdz maijam diskutēsim ar ierēdņiem –pierādīsim, cik katrs dokuments un atskaite ir svarīga, vai tomēr varam no kādas atteikties, kaut ko apvienot. Cerīgāk skatāmies uz nākamo gadu,” prognozē LĢĀA prezidente.

Vienots standarts slimnīcās

Kā vēl vienu veselības aprūpes kursa pieturas punktu I. Eglītis nosaucis infrastruktūras sakārtošanu Latvijas stacionāros. „Valstī visām slimnīcām būtu jāizskatās apmēram vienādi. Speciālisti un iekārtas visbiežāk slimnīcā ir pieejami, kamēr komforta un servisa līmenis atpaliek no sabiedrības prasībām. Slimnīcu infrastruktūras attīstīšanai līdz 2013. gadam paredzēta plaša programma ar 140 miljoniem latu Eiropas Savienības finansējuma. Stingrā saskaņā ar attīstības plānu un veselo saprātu pievērsīsimies šim darbam, tomēr finansējums ir par mazs, lai sakārtotu visas slimnīcas, kas ir attīstības plānā. Uzmanību jāpievērš energoefektivitātes paaugstināšanai – slimnīcas vajadzētu siltināt, lai nav jāmaksā tik bargi tarifi.”

Jautāts par neatliekamo medicīnisko palīdzību, kur jau daudzus gadus netiek aizpildītas rezidentūras vietas – uz septiņām astoņām vietām nepiesakās neviens rezidents, kur 2010. gadā tiek prognozēts vislielākais speciālistu deficīts – 550, ministra atbilde ir – tie ir nesasniedzami cipari. „Ja mums nepieciešami ārsti visās citās medicīnas nozarēs, tad tas, manuprāt, ir prioritārāk nekā neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādē. Šai brigādei jābūt ātrai, mobilai. Laukos nav neatliekamās medicīnas ārstu, pārvešanas ilgums ir lielāks, bet feldšeru un māsu līmenī tiekam galā. Piekrītu, ka problēma ir nodrošināt šajās brigādēs feldšerus, ka viņu vidējais vecums ir liels.”

Nenotriekt, bet lietderīgi izmantot naudu

Veselības aprūpei naudas, protams, ir par maz, bet vai iespējams efektīvāk izmantot to pašu mazumiņu? Janvāra sākumā plašsaziņas līdzekļi kāri uztvēra veselības ministra ideju par obligāto veselības apdrošināšanu. I. Eglītis gan noraida, ka tas varētu būt diskusiju temats. „Pašreiz medicīnas sistēmā ir par maz asiņu, taču arī citā to var nepietikt. Vai, ieviešot jaunu fiksēšanas metodiku, iegūsim par 300 vai 500 miljoniem latu vairāk? Uz kā rēķina? Kurš šobrīd budžetā samet naudu? Nodokļu maksātāji. Ieviešot obligāto veselības apdrošināšanu, nodokļu maksātājiem būs papildu slogs plecos, bet valstij – papildu nasta, iegādājoties apdrošināšanas polisi nodokļu nemaksātājiem, kas pie mums veido ārkārtīgi lielu grupu. Vai jaunā sistēma paredzētu efektīvāku līdzekļu apsaimniekošanu? Vispirms būtu jāatbild uz šādiem jautājumiem.”

Par esošo līdzekļu lietderīgu izmantojumu janvārī ar paziņojumu klajā nāca Valsts kontrole, pievēršot uzmanību pārkāpumiem piešķiramo dotāciju plānošanā, sadalē un izlietojumā. Valsts kontrole uzskata, ka nav pamatojuma, pēc kādiem kritērijiem izvēlēti veselības aprūpes pakalpojuma sniedzēji, kuriem piešķirts finansējums. U. Mitenbergs: „Pieņemot lēmumus par līdzekļu izlietojumu, ir būtiski izmantot ekonomiskās analīzes metodes, tai skaitā izmaksu efektivitātes analīzi. Turklāt to vajadzētu lietot ne tikai attiecībā uz medikamentiem, tehnoloģijām, bet arī izvērtējot plašas veselības aprūpes programmas. Amerikas Savienotās Valstis veselības aprūpei tērē visvairāk – 16% no IKP. Vai tas nozīmē, ka Amerikā veselības aprūpes sistēma ir vislabākā? Nebūt! Par vienu no labākajām tiek uzskatīta Francijas veselības aprūpes sistēma, kurai tiek atvēlēti 9-10% no IKP. Arī veselības aprūpē var naudu notriekt, bet var arī pareizi ieguldīt un celt ekonomisko kapacitāti. Ja politikas veidotāji saprastu, ka veselības aprūpe ir līdzeklis, lai valsts attīstītos, ka tā nav tēriņš, bet ieguldījums, –būtu sperts viens milzu solis pareizajā virzienā.”

Foto: Inese Austruma
© Diāna Ričika
Atpakaļ pie 2008. gada februāra numura
 
Doctus – uzticams informācijas līderis ārstiem un farmaceitiem, kas sniedz bagātīgu praktisku, analītisku un izklaidējošu informāciju par nozares aktualitātēm.
Februāris, 2008
Arhīvs
Decembris, 2008
Novembris, 2008
Oktobris, 2008
Septembris, 2008
Augusts, 2008
Jūnijs, 2008
Maijs, 2008
Aprīlis, 2008
Marts, 2008
Janvāris, 2008
Pārējie

© iAptieka, 2017. Lapas lietošanas noteikumi. Reklāmas iespējas. Kontakti.
RSS ziņas: Raksti. Īsās ziņas. Wap: iAptieka.
Izstrādātājs: