Veselīgs dzīvesveids
Profilakse
Uzturs
Pašsajūta
Ķermeņa kopšana
Seksuālā veselība
Fiziskā aktivitāte
Kaitīgie ieradumi
Vide un ekoloģija
Jaunumi medicīnā
Tehnoloģijas
Medikamenti
Aktualitātes
Dzīvesstāsti
Aptiekas
Iestādes
Personības
Apdrošināšana
Lasīt rakstus
Pirmā palīdzība
Lasīt rakstus
Pacientu tiesības
Lasīt rakstus
Pasākumi
Lasīt rakstus
Slimības un stāvokļi
Mutes dobums
Āda
Kauli un locītavas
Muskuļi
Nervu sistēma (un smadzenes)
Maņu orgāni
Endokrīnā sistēma
Sirds-asinsvadu sistēma
Elpošanas orgānu sistēma
Gremošanas sistēma
Urīnorgānu sistēma
Dzimumorgānu sistēma
Infekcijas slimības
Iedzimtība
Imunitāte
Dzīves gājums
Diabēta pacienta rokasgrāmata
Kas ir cukura diabēts?
Cukura diabēta ārstēšana
Hipoglikēmija. Smaga cukura diabēta dekompensācija
Cukura diabēta vēlīnās komplikācijas
Akūtas infekciju slimības un citas slimības diabēta pacientiem
Psiholoģiskās problēmas diabēta pacientiem
Diabēta pacients ģimenē un sabiedrībā
Vitamīnu dārzs
Multivitamīni un minerālvielas
Acīm
Cilvēkiem ar diabētu
Matiem, nagiem, ādai
Imunitātei
Sirds un asinsvadu sistēmai
Locītavām un kauliem
Kauliem un zobiem
Nervu sistēmai
Antioksidanti
Grūtniecēm
Bērniem
Doctus diskusijas
   
Ieiet sistēmā
         
Sākums Raksti Medicīnas speciālistiem Kalendāri Medicīnas katalogi Jautājums aptiekāram Doctus Forums Kontakti
 
Doctus
Augusts, 2005
Aknas un parazitārās slimības
Iepriekšējā publikācijā [1] aprakstījām vairākas infekciju slimības, kuru gadījumā bieži rodas dažāda rakstura aknu bojājumi. Izradās, ka arī daudzu parazitožu patoloģiskajā procesā iesaistītas aknas un atsevišķos gadījumos tas ir orgāns, kuru patoloģiskais process skar visvairāk.
Aknu iesaistīšanu patoloģiskajā procesā nosaka divi būtiski apstākļi:
• aknas ir šķirtne starp vēdera dobumu un krūšu kurvi un ieņem filtra vietu, attīrot asinis, kas nāk no gremošanas trakta;
• ar žultsvadu starpniecību aknas tieši saistītas ar zarnu traktu.
Šo divu apstākļu un parazīta īpatnību iespaidā iespējami dažādas lokalizācijas un rakstura aknu bojājumi, kas apkopoti 1.tabulā. Šo slimību (izņemot dažas) biežums Latvijā un attiecīgie aknu bojājumi ir salīdzinoši reti, bet prognostiski to skaits varētu pieaugt. Tas saistīts ar cilvēku migrācijas pieaugumu, pārtikas produktu sortimenta paplašināšanos valstī, kā arī mainoties sociāliem apstākļiem. Diagnostikas problēmas rodas tādēļ, ka daudzas no turpmāk minētām slimībām Latvijā ir reti sastopamas, ar īpatnēju gaitu un par tām netiek domāts.

Pārskats par atsevišķām
parazitārām slimībām
Opistorhoze
Opistorhozi ierosina Opisthorchis felineus, kas visbiežāk sastopams Sibīrijā, Tālajos Austrumos, Volgas upes baseinā, iespējams arī pie mums, un Opisthorchis viverrini – tropu zonā. Cilvēks inficējas, lietojot uzturā termiski neapstrādātu, maz sālītu karpas gaļu, kas satur dzīvus kāpurus. Divpadsmitpirkstu zarnā tie atbrīvojas no apvalka un tālāk nonāk kopējā žultsvadā, vēlāk – proksimālajos žultsvados, kā arī aizkuņģa dziedzera vadā. Divu nedēļu laikā nobriest par dzimumnobriedušām formām un mātīte izdala oliņas. Pārtiek no šūnu detrīta un epitēlija sekrēta.
Parazīta klātbūtne žultsceļos sākumā rada epitēlija deskvamāciju, vēlāk seko hiperplāzija, bokālveidīgo šūnu proliferācija un izteikta gļotu izdalīšanās. Rezultātā notiek cistveidīga sīko žultsvadu paplašināšanās, kam apkārt attīstās fibrozie audi. Daļa parazītu var nosprostot sīkos žultsvadus, kam var pievienoties sekundārs bakteriāls holangīts. Atsevišķos gadījumos var attīstīties sekundāra biliāra ciroze ar portālu hipertensijas sindromu, aknu abscesu, hepatokarcinomu u.c.
Invāzijas sākumā klīnisko parādību parasti nav, bet ar laiku paaugstinās ķermeņa temperatūra, var būt dažāda rakstura alerģiski izsitumi, biežāka, putrveida vēdera izeja, sāpes, spiediens aknu apvidū. Vēlākā slimības periodā kolikveidīgas sāpes aknu, žultspūšļa apvidū, galvassāpes, ādas nieze, neliela dzelte, ādas bālums. Asins ainā ir tendence pieaugt leikocītu skaitam, dažāda lieluma eozinofilija, paaugstināta sārmainā fosfotāze, holesterīns, izmainīti aizkuņģa dziedzera laboratorisko izmeklējumu rādītāji. Veicot holangiogrāfiju, reizēm var konstatēt cistveidīgus žults ceļu paplašinājumus.
Diagnostikā – orientējošās parādības: zivju lietošana uzturā, alerģiskās parādības, eozinofilija; izšķiroši – parazīta oliņu atrašana fekālijās, žultī. Informāciju varētu sniegt seroloģiskā izmeklēšana.
Ārstēšanā var izmantot hloksilu, kura diennakts deva pieaugušajiem ir 60 mg uz svara kilogramu – piecas dienas. Daudz efektīvāks ir prazikvantels 75 mg uz svara kilogramu vienreiz dienā.
Lai izvērtētu ārstēšanas rezultātus – fēēu, žults kontrole uz parazīta oliņām pēc ēetriem līdz sešiem mēnešiem.

Klonorhoze
Ierosinātājs – Clonorchis sinensis (Šīnas sūcējs) – pēc ārējā izskata atgādina opistorhu, bet lielāks. Slimība izplatīta Tālajos Austrumos. Inficēšanās notiek ar karpveida zivīm, kā arī saldūdens vēžu starpniecību. Parazīta dzīves ilgums cilvēka organismā 25-40 gadi. Slimības klīniskās pazīmes, norise, diagnostika un ārstēšanās tāda pati kā opistorhozes gadījumā.

Fasciolozes
Ierosinātāji Fasciola hepatica (aknu sūcējs) un Fasciola gigantica (gigantiskais sūcējs). Pieaugušo helmintu dzīves ilgums ir trīs līdz pieci gadi. Slimība ir plaši izplatīta, un to sastop arī pie mums. Cilvēks inficējas, dzerot ūdeni no atklātiem ūdens rezervuāriem, lietojot uzturā ūdensaugus, uz kuriem atrodas fasciolozes kāpuri.
Norijot fasciolozes kāpurus, tie nonāk tievo zarnu sieniņā, izkļūst tai cauri, nonāk vēdera dobumā un caur aknu kapsulu tālāk aknās, kur daļa iet bojā, bet lielākā daļa iekļūst žultsvados. Bez ierosinātāja pamatlokalizācijas aknās tie var nonākt arī citos orgānos (zemādas audos, it sevišķi vēdera, plaušās, acs ābolā u.c.).
Klīniskās parādības ietekmē vairāki apstākļi: nosacīti lielāki parazīti rada izteiktākus aknu bojājumus, tie žults vados nenokļūst tieši, bet caur aknu parenhīmu, radot izmaiņas tajā (1.attēls 6.lpp.), kā arī var nokļūt citos orgānos. Inkubācijas periods ir viena līdz astoņas nedēļas. Slimības sākumā prevalē alerģiskas parādības, palielinātas aknas (pārsvarā kreisā daiva). Asins ainā leikocitoze, eozinofilija. Ar laiku pievienojas mehāniskās dzeltes parādības (ādas nieze, dzelte, paaugstināta sārmainā fosfotāze, holesterīns, gammaglutamil-transferāze u.c.). Uz šī fona holangīta klīnika. Slimībai progresējot, pievienojas aknu darbības traucējumi ar aknu šūnu mazspējas parādībām.
Diagnostika: norādošie simptomi – alerģiskās parādības, eozinofilija, neskaidras etioloģijas holestāze; apstiprināšanai – fasciolu oliņu meklēšana fēcēs, žultī, kā arī seroloģiskā izmeklēšana, nosakot antivielas pret šiem ierosinātājiem.
Terapija – visefektīvākais ir prazikvantels vienreizējā devā 50-75 mg/kg. Ārstēšanas efektivitātes kontrole pēc ēetriem līdz sešiem mēnešiem.

Askaridoze
Ierosinātājs – Ascaris lumbrisoides. Liela nematode (līdz 40 cm gara). Askarīdi var radīt žults atteces traucējumus, nokļūstot žultsvados. Biežāk tas notiek bērnu vecumā, ja ir masīva invāzija un nav saņemta attiecīga terapija. Askarīdam nokļūstot žultsvados, parādās asas sāpes labās paribes apvidū, aknas palielinās un, ja parazīts tur paliek ilgāku laiku, attīstās mehāniskā dzelte. Helmintam atstājot žultsvadu, tajā paliek oliņas, kas var būt izejas punkts žultsakmeņiem.

Tilpuma procesi aknās
Amebiāze
Ierosina Entamoeba histolytica. Tās dzīves ciklā izšķir divas stadijas: veģetatīvo un sporu, kuras var pāriet viena otrā atkarībā no apstākļiem. Veģetatīvai formai ir ēetri paveidi, viena no tām ir audu forma, kas ir ļoti kustīga un ar augstu invazivitāti. To atrod tikai akūtas slimības laikā ierosinātāja skartajos orgānos, reti – cilvēka izkārnījumos. Inficēšanās parasti notiek ar amēbu cistām, ko apkārtējā vidē ar fekālijām izdala inficēts cilvēks (akūtie slimnieki izārstēšanās fāzē, hroniskie slimnieki, cistu nēsātāji). Ar ūdeni, pārtikas produktiem, sadzīves priekšmetiem cista nonāk gremošanas traktā, tievajās zarnās izšķīst tās apvalks un attīstās veģetatīvā forma, kuras parastā lokalizācija ir resnās zarnas proksimālā daļa (aklā, augšupejošā, retāk šķērszarna). Tur notiek epitēlija nekroze un ēūlu veidošanās.
Inkubācijas periods parasti ir viena divas nedēļas, dažkārt trīs mēneši. Visbiežāk sastop zarnu formu. Akūtais periods raksturojas ar mēreni izteiktu intoksikāciju, šķidru vēdera izeju: sākumā ir šķidra fēēu masa ar gļotām, izteikti nepatīkamu smaku, vēlāk fēces izzūd un ir tikai gļotas, kurās var būt asins piejaukums (aveņu želeja). Akūtais periods ilgst ēetras līdz sešas nedēļas.
Atsevišķos gadījumos Entamoeba histolytica ar asins plūsmu pa vārtu vēnu no resnās zarnas nonāk aknās. Pierādīts, ka patoloģiskais process aknās visbiežāk attīstās tad, ja pirms tam ir bijusi kāda cita aknu slimība. Nokļuvušas aknās, tās izsauc aknu audu nekrozi un līzi bez iekaisuma procesa. Zarnu amebiozes gadījumā parasti abscess ir viens un norit ar klīniski izteiktiem simptomiem. Ja klīnisko simptomu nav – tad parasti abscesi ir vairāki un tie visbiežāk lokalizējas labās aknu daivas augšējā daļā (subdiafragmāli).
Klīniskie simptomi no aknu puses – palpatori palielinātas sāpīgas aknas – parādās vienas līdz ēetru nedēļu laikā. Reizēm sāpes ir labās paribes apvidū, dziļi elpojot, tās izstaro uz labo plecu, lāpstiņu. Bieži novēro febrilu ķermeņa temperatūru. Noteikt diagnozi palīdz rentgenuzņēmums krūšu kurvim – augsti stāvošs labās puses diafragmas kupols. Būtiskāku informāciju sniedz ultrasonogrāfiskā vai kompjūtertomogrāfiskā izmeklēšana, kas uzrāda dobumus aknās. Reizēm rodas jautājums par dobuma punktēšanu un to satura atsūkšanu. Indikācijas tam būtu:
• ļoti liels abscess un tā lokalizācija kreisajā daivā,
• pastāv draudi tā ruptūrai,
• nav panākts labvēlīgs terapeitiskais efekts, pielietojot ķīmijpreparātus; sarežģījumi, kas var attīstīties sakarā ar amēbu abscesu aknās.
Izšķirošā nozīme ārstēšanā ir savlaicīgai slimības diagnozei. Būtiska ir epidemioloģiskā anamnēze: traucējumi no zarnu trakta puses un to raksturs, kā arī fēēu izmeklēšana uz amebiāzi un lielo veģetatīvo formu konstatēšana. Ja ir komplikācijas, šīs formas jāmeklē abscesu saturā un krēpās. Būtiska nozīme ir arī seroloģiskiem izmeklējumiem, nosakot antivielas pret Entamoeba histolytica. Jāatzīmē, ka zarnu amebiālās dizentērijas gadījumā pozitīvs rezultāts ir 60-70% gadījumu, bet aknu abscesu gadījumos – līdz pat 95%.
Amebiāzes ārstēšanai tiek piedāvāti ļoti daudzi etiotropie preparāti. Atbilstoši iedarbībai tos iedala piecās grupās. Ja patoloģiskajā procesā ir iesaistītas aknas un citi orgāni ārpus zarnām, varētu izmantot hlorohīnu, kā arī medikamentus ar universālu darbību – metronidazolu, tinidazolu u.c. Vislabāk amebiālās dizentērijas diagnostikas un ārstēšanas jautājumus risināt infektologam, nepieciešamības gadījumā pieaicinot citus speciālistus.

Ehinokokoze
Plaši izplatīta parazitārā slimība, ko ierosina Echinococcus granulosus. To sastop visā pasaulē un salīdzinoši bieži arī kaimiņu valstīs – Baltkrievijā, Lietuvā, kā arī pie mums Latvijā, pārsvarā Zemgales un Kurzemes reģionā. Cilvēks inficējas, atrodoties ciešā kontaktā ar suni, aitām, kuru vilnā lielā daudzumā atrodas helmintu oliņas – ar roku starpniecību tās nonāk cilvēkam mutē. Otra inficēšanās iespēja ir saistīta ar pirms lietošanas nemazgātiem vai termiski neapstrādātiem augļiem, dārzeņiem, ogām.
Norijot parazītu oliņas, kuņģī un zarnās atbrīvojas onkosfēras, kas caur zarnu sieniņu nokļūst asinīs un tālāk aknās. Lielākā daļa paliek tur, bet neliels skaits onkosfēru nonāk citos orgānos (2.tabula). Šajos orgānos attīstās kāpurs, kam apkārt pēc pieciem sešiem mēnešiem veidojas fibrozā kapsula. Augot veidojas solitārs vai daudzcistu veidojums (2.attēls), kas aug, ekspansīvi atbīdot un saspiežot apkārtējos audus, kuri vēlāk atrofējas un nekrotizējas. Cistu lielums ir dažāds (līdz 40 cm diametrā).
Ehinokoku aknu cistas sākuma stadijā parasti slimības pazīmju nav, un tā var turpināties gadiem ilgi. Ar laiku parādās vispārējā rakstura simptomi – pazemināta apetīte, nespēks, subfebrilitāte. Uz šāda fona sāpes labās paribes apvidū, epigastrijā. Ja veidojums ir tuvu maģistrālajiem žultsvadiem, attīstās mehāniskā dzelte, kam var pievienoties holangīts. Turklāt ehinokoku cista var plīst, tai var pievienoties sekundāra infekcija, ko pavada attiecīgie klīniskie simptomi.
Aknu ehinokoka diagnostika sākuma stadijā ir stipri apgrūtināta, jo nav slimības parādību, un tā atklāšana var būt nejauša, veicot ultrasonogrāfiju aknām un konstatējot veidojumu tajās. Netieši uz ehonokoka invāziju varētu norādīt paaugstināts eozinofilo leikocītu skaits perifērās asinīs. Būtiski svarīga diagnostiska nozīme ir seroloģiskajiem izmeklējumiem, nosakot antivielas pret konkrēto parazītu, kā arī aknu audu morfoloģiskai izmeklēšanai, kas parasti tiek paņemti, veicot operāciju vai izdarot tēmētu biopsiju veidojumam.
Ja nav komplikāciju, terapija varētu būt medikamentoza. Nozīmē albendazolu 10 mg/kg diennaktī, sadalot divās daļās; kursa ilgums trīs mēneši. Ja ehinokoku cistas ir lielas, pievienojas komplikācijas, kuru ārstēšana ir ķirurģiska.

Alveokokoze
Ierosina Echinococcus multilocularis. Slimība sastopama Austrumsibīrijā, Tālajos Austrumos, Centrālajā Eiropā, Kanādā u.c. Gala saimnieks ir lapsas, suņi, kaķi u.c., kuru tievajās zarnās atrodas parazīti un kas ar fekālijām izdala oliņas ārējā vidē. Cilvēks inficējas, kontaktējoties ar invazīviem dzīvniekiem vai lietojot kontaminētu pārtiku. Parazīta onkosfēru izplatīšanās cilvēka organismā ir tāda pati kā ehinokokozes gadījumos; atšķirība ir augšanas raksturā: alveokoks aug infiltratīvi un tam ir tendence izplatīties, veidojot ne tikai solitārus, bet biežāk daudzperēkļu mezglus aknās, cauraugot žultsvadus, aknu kapsulu, ieaugot diafragmā un citos orgānos. Šāda parazīta augšana atgādina ļaundabīgu audzēju. Biežākās komplikācijas: mehāniskā dzelte, portālā hipertensija, perēkļaina aknu nekroze, sekundāra diseminācija citos orgānos.
Klīnika, diagnostika tāda pati kā ehinokokozes gadījumos. Prognoze nelabvēlīga.

Šistosomatoze
Šīs slimības galvenā īpatnība ir tā, ka pieaugušie helminti parazitē zarnu trakta vai cita orgāna asinsvados, kur izdala oliņas. Asins plūsma, asinsvadu spazma un citi apstākļi veicina oliņu izkļūšanu caur asinsvada sieniņu un nonākšanu apkārtējos audos. Oliņa spēj producēt proteolītiskos fermentus, kas lizē apkārtējos audus un ļauj tam nokļūt orgānu dobumos: S.mansoni, S.intercalatum un S.japonicum – zarnu traktā (zarnu šistosomatoze), ar fekālijām izdalās apkārtējā vidē, var radīt arī aknu patoloģiju; S.urinaria – urīnpūslī.
Inficēšanās realizējās caur ādu ar ūdens palīdzību (peldoties, strādājot ūdenī), kurā atrodas šistosomatozes cerkāriji. Uz to galviņas novietoti vairāki dziedzeri, kuri producē proteolītiskos fermentus. Šķīdinot audus, apmēram trīsdesmit minūšu laikā tie nokļūst ādas kapilāros un tālāk asinsritē.
Zarnu šistosomatozes gadījumā helmintu oliņas ar asinīm var nonākt aknu vārtu vēnā, kur nobriest par dzimumnobriedušām formām un izdala oliņas. Atkarībā no invāzijas intensitātes slimība var attīstīties akūti vai hroniski. Apkārt šistosomatozes oliņām veidojas limfocītu un eozinofilo šūnu infiltrāti ar aknu šūnu nekrozes zonu perifērijā. Izveidojas granuloma. Parazīta oliņai sabrūkot un uzsūcoties, veidojas fibroze (Simmonsa fibroze), ko raksturo balti riņķi ap vārtu vēnas zariem (3.attēls). Tā rezultātā attīstās portālā hipertensija, kas ar laiku var progresēt un pievienoties komplikācijas: asiņošana no barības vada vēnām, splenomegālija, ascīts.
Šistosomatozes diagnostika ir salīdzinoši grūts uzdevums; prevalē aknu, galvas smadzeņu lauku klīniskie simptomi un tai pašā laikā traucējumi no zarnu trakta puses (vāji izteikti vai nav) – bieža šķidra vēdera izeja, asins gļotu piejaukumi, tenezmi, sāpes vēderā u.c. Diagnozes precizēšanā varētu palīdzēt:
• epidemioloģiskā anamnēze (būts vietās, kur šī slimība izplatīta – Āfrikā, Dienvidāzijā, Austrālijā, Latīņamerikā, Grieķijā, Dienvidportugālē u.c., peldēšanās saldūdenī);
• klīniskie simptomi uz to parādīšanās secība – parasti vispirms ir intoksikācijas parādības un traucējumi no zarnu trakta puses, citu orgānu bojājumi varētu pievienoties pēc tam;
• alerģizācijas klīniskās pazīmes – asins ainā eozinofilija;
• parazītu oliņu meklēšana fēcēs, kas dažkārt ir ļoti grūts uzdevums, jo to daudzums var būt neliels (apmēram 60% oliņu cilvēka organismā aiziet bojā).
Redzot portālās hipertensijas sindromu (sevišķi sākuma stadijā) un tai pašā laikā nevarot konstatēt aknu cirozes cēloni ar saglabātu aknu funkciju, būtu jāatceras par šistosomatozes iespēju.
Terapijā tiek izmantoti daudzi ķīmijpreparāti. Efektīvākais starp tiem ir prazikvantels. Diagnostikas un ārstēšanas jautājumus būtu jāveic infektologiem. Jāatzīmē, ka antihelmintozā terapija mazina arī portālās hipertensijas parādības, izņemot gadījumus, ja patoloģiskais process ir ļoti izteikts.

Larva migrants
Larva migrants stadija ir vērojama daudzu parazitāru slimību gadījumos un šajā periodā attīstās tranzitorais sindroms, kurā nereti ir iesaistītas aknas.
Askaridoze
Cilvēkam norijot apaugļotas oliņas, pēc vienas līdz piecām dienām kāpurs no tievās zarnas nonāk asinīs, aknu sinusoīdos un tālāk plaušās. Daļa askarīdu kāpuru sinusoīdos paliek un tur aiziet bojā, neradot būtiskas izmaiņas aknās.

Toksokaroze
Ierosina Toxocara mystax – kaķveidīgo apaļais tārps, kura patoloģiskā nozīme cilvēkam nav pierādīta, un Toxocara canis (suņu), kas rada cilvēkam iekšējo orgānu un acu bojājumus. Invāzija notiek tāpat kā askaridozes gadījumā. Kāpuri aknās atrodas ilgāk. Daudzi no tiem, kuriem apkārt veidojas neitrofilo, eozinofilo leikocītu, makrofāgu kapsula, tur paliek uz visu laiku. Daļa kāpuru šajos ieslēgumos aiziet bojā, attīstās eozinofilie mikroabscesi, bet daļa saglabā dzīvotspēju. Aknu bojājuma klīniskie simptomi (hepatomegālija u.c.) saglabājas vairākus mēnešus. Transkutāna aknu biopsija ļoti reti dod pozitīvu informāciju, jo nav masīvi izteiktas procesa disiminācijas. Veicot laparoskopiju (laparotomiju), uz aknu virsmas var redzēt baltus plankumus piecu līdz desmit milimetru diametrā. Tos bioptējot, histoloģiski var redzēt toksokarozes kāpurus, ap kuriem ir šūnu infiltrāts. Šādas toksokarozes granulomas var veidoties daudzos orgānos – plaušās, galvas smadzenēs, aizkuņģa dziedzerī, miokardā, limfmezglos u.c. Toksokarozes diagnoze ir sarežģīta, īpaši, ja patoloģiskajā procesā iesaistīti daudzi orgāni. Orientējošā norāde varētu būt epidemioloģiskā anamnēze, asins ainā eozinofilie leikocīti, diagnozi apstiprinošs izmeklējums – antivielu noteikšana pret attiecīgo parazītu, vai, ja, izdarot biopsiju audos, atrod granulomas ar toksokarozes kāpuru centrā. Rodoties aizdomām par toksokarozi, ir jāveic antiparazitārā terapija, ko vajadzētu uzticēt infektologam.

Strongiloidoze
Ierosinātājs Strongyloides stercoralis, biežāk sastop tropu, subtropu zonā. Patoloģiskās izmaiņas aknās izteiktas salīdzinoši vāji, vienlaikus tās spilgti izpaužas zarnu traktā un plaušās. Aknu bojājumu parasti izdodas pierādīt, veicot aknu biopsiju, kurā morfoloģiski konstatē granulomas.

Capillaria hepatica
Rada būtiskas izmaiņas aknās, jo šiem parazītiem tās ir migrācijas beigu punkts. Šīs invāziju slimības cilvēkiem sastop reti, tomēr tās varētu būt, ja grauzējus izmanto pārtikā vai arī ja pārtikai piekļūst putekļi, augsne, kas satur helmintu oliņas.

Intracelulārie parazīti
Malārija
Ir vairāk nekā 60 plazmodiju tipi, bet, kā zināms, cilvēkam malāriju ierosina ēetri. Malārijas ods, sūcot no cilvēka asinis, ar siekalām asinīs ievada sporozoītus, kuri ar asins straumi nonāk aknās un iekļūst hepatocītos. Plazmodiju atrašanās laiks hepatocītos ir dažāds: no 6-15 diennaktīm, atkarīgs no plazmodiju tipa: Pl.vivax un Pl.malariae aknu šūnās var atrasties vairākus mēnešus, gadus. Atrodoties aknu šūnās, notiek plazmodiju audu attīstības fāze – attīstās šizogoni, kuri nokļūst asinīs, eritrocītos, un sākas malārijas klīniskās izpausmes, kas raksturojas ar febrilu ķermeņa temperatūru.
Būtiskas izmaiņas aknās notiek, ja ir smaga tropu malārija (Pl.falciparum) vai arī notiek bieža inficēšanās ar malārijas plazmodijiem. Tropu malārijas gadījumā mikroskopiski aknās redzams asins sastrēgums asinsvados, periportālā infiltrācija, hiperplazētas zvaigžņveida šūnas, kurās daudz pigmenta, redzami eritrocīti un plazmodiji (4.attēls). Aknu šūnu deģenerācija, nekroze. Klīniski vērojama hepatomegālija, reizēm dzelte. Paaugstinās ALAT aktivitāte, pazeminās protrombīna rādītāji. Aknu koma malārijas gadījumos nekad neattīstās un minētās izmaiņas veiksmīgas terapijas rezultātā ir atgriezeniskas.
Diagnostikā būtiska loma ir epidemioloģiskai anamnēzei; diagnozi un terapiju izšķir plazmodiju konstatēšana asins biezajā pilienā. Reizēm tas nav viegls uzdevums, un to vajadzētu uzticēt speciālistam ar pieredzi. Terapija, ko veic infekcionists, ļoti atkarīga no tā, cik savlaicīgi un pareizi tā uzsākta.

Leišmaniozes
Leišmaniozes ierosina vairāki mikrobu tipi (Leishmania donovani, L.tropika, L.brasilliensis). Visbiežāk aknu bojājumi attīstās L.donovani ierosinātas viscerālās leišmaniozes gadījumos. Infekcijas rezervuārs ir suņi, lapsas, šakāļi u.c. Inficēšanās notiek ar moskītu kodienu starpniecību. Viscerālā leišmanioze visplašāk sastopama tropu, subtropu klimatiskajā joslā. Pie mums var būt ievesta no šiem reģioniem un slimības pazīmes var parādīties pēc ilgāka laika, jo inkubācijas periods ir no trīs nedēļām līdz gadam (reti divi trīs gadi). Slimība sākas ar ķermeņa temperatūras paaugstināšanos, ādas bālumu. Viens no raksturīgiem simptomiem ir hepatosplenomegālija. Aknu izmērs var būt ievērojami liels, un tās var aizņemt visu vēdera augšējo daļu (5.attēls). Izmeklējot aknas histoloģiski, ir vērojama izteikta zvaigžņveida šūnu hiperplāzija, kurās var redzēt parazītus. Aknu vārtu vēnu apvidus infiltrēts ar limfocītiem, plazmatiskajām šūnām. Ja slimība norit hroniski, vērojamas izmaiņas hepatocītos, tajos var konstatēt slimības ierosinātāju. Pēdējos gados pierādīts, ka bieži periportālā fibroze attīstās, ja bijusi neefektīva ārstēšana un slimība norit hroniski. Rets, vēls slimības simptoms ir dzelte, pazemināts albumīna, protrombīna līmenis asinīs.
Diagnostikā būtiska loma ir epidemioloģiskai anamnēzei (pēdējos divos gados būts epidemioloģiski nelabvēlīgā rajonā – zemēs ar tropu, subtropu klimatu). Seroloģiski nosaka antivielas, veic aknu un kaulu smadzeņu trepānbiopsiju. Terapijā izmanto solusurmīnu vai citus medikamentus, ko parasti nozīmē infektologs.

Nobeigums
Noslēdzot šo pārskatu par dažām parazitārām slimībām, kuru gadījumā patoloģiskajā procesā iesaistās aknas, gribam pievērst lasītājumu uzmanību vairākiem apstākļiem.
• Pirms došanās ceļojumā uz subtropu, tropu reģionu, Austrumāziju u.c. būtu vēlams griezties pie infektologa, lai gūtu priekšstatu par tur esošām infekciju slimībām un iespējamo profilaksi.
• Apskatā minētajām parazitārajām slimībām vadošajā vietā reti kad ir aknu patoloģija, bet parasti ir kādi citi(-s) klīniskie simptomi, kas var radīt maldīgu iespaidu par diagnozi un slimības cēloni. Turklāt šīs parādības var atklāties pēc diezgan liela laika posma.
• Parādoties alerģiskām reakcijām, kas nepadodas parastajai terapijai, būtu jāpadomā, vai to pamatā nav kāda no parazitārajam slimībām. Tas attiecināms arī uz eozinofiliju.
• Nereti patoloģiskajā procesā ir iesaistīti žultsvadi. Lai pārliecinātos par parazitārās etioloģijas varbūtību, izmeklējumi (žults, fēēu) jāveic atkārtoti, jo parazītu oliņu daudzums ir neliels un mainīgs.
• Konstatējot tilpuma procesu aknās, it sevišķi, ja tie dinamikā palielinās, kā viens no diferenciālās diagnozes variantiem varētu būt parazitārās slimības.

Parazītam atstājot žultsvadu, tajā paliek oliņas, kas var būt izejas punkts žultsakmeņiem

Redzot portālās hipertensijas sindromu un tai pašā laikā nevarot
konstatēt aknu cirozes cēloni ar saglabātu aknu funkciju, būtu jāatceras par šistosomatozes iespēju

Literatūra
1. Keišs J., Rozentāle B. Aknas un infekciju slimības//Doctus, 2005, 4-8.
2. Chiodini P.L., Moody A.H., Manser D.W. Atlas of Medical Helminthology and Parotozoology. London, 2001.
3. Connor D.H., Chandler Fr.W. Pathology of Infectious diseases. Copyright 1997.
4. Keishs J., Sondore V., Leidere-Reine A., Rozentale B. Echinococcosis in Latvia – is the situation becoming serious? 6th Nordic-Baltic Congress on Infectious Diseases. Palanga, Lithuania, 2004, 25.
5. Kuntz E., Kunt H.D. Hepatology principles and practice. Springer-Verlog Berlin, Heidelberg, 2002.
6. Marcinkute A. et al. Alveolar ecchinococcosis: an emerging disease in Lithuania? 6th Nordic-Baltic Congress on Infectious Diseases. Palanga, Lithuania, 2004, 29.
7. Sherlock S., Dooley J. Diseases of the Liver and Biliary System, 1997.
8. Kj,pby ?.D. Herjdjlcndj gj byatrwbjyysv ,jktpyzv. Cfyrn-Gtnth,ehu> 2000.
9. Yfqn H. Gfhfpbnfhyst ,jktpyb. Vjcrdf> 1985.
© Jāzeps Keišs, Baiba Rozentāle
Atpakaļ pie 2005. gada augusta numura
 
Doctus – uzticams informācijas līderis ārstiem un farmaceitiem, kas sniedz bagātīgu praktisku, analītisku un izklaidējošu informāciju par nozares aktualitātēm.
Augusts, 2005
Arhīvs
Decembris, 2005
Novembris, 2005
Oktobris, 2005
Septembris, 2005
Jūnijs, 2005
Maijs, 2005
Aprīlis, 2005
Marts, 2005
Februāris, 2005
Janvāris, 2005
Pārējie

© iAptieka, 2018. Lapas lietošanas noteikumi. Reklāmas iespējas. Kontakti.
RSS ziņas: Raksti. Īsās ziņas. Wap: iAptieka.
Izstrādātājs: